Nu mana "emocionala nave", ja to ta var saukt, bija tada, ka es saku justies un uzvesties sev neraksturigi. Agrak biju emocionala, bet tai bridi biju palikusi bez jutam un emocijam, man neeksisteja pozitivais vai negativais. Es nevareju paraudat, nejutu ari fiziskas sapes, man atsledzas passaglabasanas instinkts. Es nezelojos nevienam ne interneta, ne dzive. Pienemu palidzibu tikai tad, kad mani burtiski veda aiz rocinas pie tas un kontaktejos ar cilvekiem tikai tad, kad tas kaut ka pats no sevis izrieteja - pludu pa straumi bez kadam ipasam savam velmem. Automatiski celos un pildiju to, ko vajadzeja. Ja vajadzeja, sabiedriba ari smaidiju, ari gaju tuset un rikoju pasakumus, uzvedos ta, ka no malas likas - viss ir ok. Agrak rakstiju dienasgramatu par savu emocionalo pusi, bet ta perioda ieraksti bija tuksi, atskaitisanas par ikdienas notikumiem bez sava viedokla. Daudzus notikumus nemaz neatceros, tas laiks bija migla tits, skiet, kaut kada manis dala bija atslegusies, tadel sadariju diezgan daudz mulkibas. Protams, tobrid es to neapzinajos un vispar nedomaju par savu stavokli. Tie bija paris menesi, tad tiku no ta lauka.
Man ir bijis ari ta, ka gulu gulta un nespeju piecelties, ka negribu iet pasaule, ka satiekoties ar draugiem nespeju parunat un kluseju, ka raudu nonstopa utt. - bet, manuprat, ta nav emocionala nave, tas sliktums ir pieradijums, ka tu juti un ka esi dzivs.
Es pazistu ari cilveku, kuram vairakus gadus ir, manuprat, emocionalas naves stavoklis, vins gan to neatzist. Vins agrak bija kaut cik pozitivs, dzivespriecigs cilveks, bet tagad visus notikumus uztver tuksi, pliekani, bez jebkadam emocijam, ne par ko negrib priecaties vai ipasi bedaties, vinam ir konstats garastavoklis - normali. Nu neizskatas tas no malas normali..
Ar to visu es gribu teikt, ka tas, kas ir autorei, noteikti ir parvarams, ta nav nekada nave vai tml.
114
