Nu tā, esam stūrus apošņājuši un mušas patrenkājuši. Vīrs sākumā dikti smējās par manu impulsitāti un norakstīja to uz hormoniem, bet, ieraugot Princi, pats no viņa neatkāpjas ne soli, večiem esot jāturas kopā. :D Vienīgais, kurš pretojas un pārdzīvo, ir mana kaķene. Bet nāksies abiem sadraudzēties :D Kaķulis gan izskatās biki traumēts, jo izmisīgi iet man pakaļ pat uz tualeti. Kad paceļu viņu klepī, tad nabags apķeras ar ķepiņām man ap kaklu, sak, nenes cilvek mani prom... Nekas, cerēsim, ka Princis pieradīs un sapratīs, ka cilvēki viņu vairs nemūžam nenodos.