Vai tas ir normāli?

Annie

Nu, mana kolēģe ar lepnumu stāsta, ka, gaidot bērnu, nakts vidū trenca vīru uz veikalu pēc čipsiem,

Mans viirs nesa man uz slimniicu katru dienu kaadu "manis pieprasiito" eedienu...tas bija laiks ,kad es sapratu -miilu so cilveeku vairaak par visu pasaulee:)

Butterfly flying
Man Tev obligāti jāstāsta, ka iepriekš zaudēju mazuli 18.nedēļā un vēl esmu piedzīvojusi MA, lai Tu saprastu, kāpēc esmu riska grūtniece! Ārste atradusies.

Emmanuelle, es te nedomāju, ka nevar nopirkt un atnest to, ko sievai kārojas. Bet, ja sieviete nakts vidū trenc vīru laukā no gultas (2-3 naktī, kā viņa pati teica), jo viņai griboties čipsus, tad tā jau nu gan ir necieņa pret otro pusi, nekaunība un vēlme pierādit, ka viņai kā grūtniecei tagad viss atļauts.

Arī nebūdama grūtniece esmu vīram zvanījusi un teikusi, lai pēc darba ieiet veikalā pēc kaut kā gar'šiga. Vai slimojot man, ir gājis uz veikalu. Bet ne jau naktī un to histēriksi pieprasot.

Izšķirties varēsi paspēt vienmēr.

Protams, brīžos, kad viss iet pa gaisu, nevar sev pateikt tik viegli, ka kašķis nav tā vērts, bet padomā par to, ka vīrietis varbūt nemaz nesaprot, kas ar Tevi notiek :)

Tema aizgaaja citas sliedees. Autore, tu joprojam neatbildi - kas ir pamata vira agresijai? Kapec vins saak psihot?

Man Tev obligāti jāstāsta

Tev nav jāstāsta te nekas ne man, ne kādai citai. Vienīgais ar , kuru Tev jārunā, normālā, mierīgā tonī, ir Tavs vīrs. Savādāk, ja šāds pat tonis (uzbrūkošs un diezgan nicinošs) Tev ir ar vīru, viņš pirmais aizbēgs neizturēdams Tevi.. Vai pašai pārlasot sevis rakstīto, nekas nekrīt acīs? Paņem tad brīvu no vīra, brauc uz laukiem vai kādu mierīgu vietu. Pilnīgi te strāvo, cik uzvilkta esi.

Visvairāk mani izbrīna, ka lielākās zinātājas par grūtniecības tēmu, ir tās, kurām nav bērni, pašas nav izjutušas, grūtniecības niķus uz savas ādas, bet gudri spriedelē.

Vai šādas emocijas tiešām ir normālas grūtniecības sākumā.
Saprotu, ka nevajag strēbt karstu, tie ir hormoni, kas trako, bet gribas aiziet prom no viņa.

Jā, citām grūtniecēm, tā mēdz notikt, jo hormoni зашкаливает. No vīra neej prom, tā, visticamāk brīža dīvainība. Varbūt ir iespēja, pabūt ar vecākiem?
Man gaidot bērnu, izveidojās ļoti stipra saikne ar mammu, likās viņa viena ir ar mani.

Kaas-es tevi tagad saprotu veel labaak!Laikam siis sievietes(man arii bija liidziigi ,kaa tev)ir kaut kaa juutiigaakas gruutnieciibas laikaa,ir kaut kas taads ieksaa...varbuut bailes zemapzinaa,ka neizdosies uttTaapeec tas viss vairaak naak uz aaru.Turies!Tev izdosies,jo ir jaaizdodaas!:)

Visvairāk mani izbrīna, ka lielākās zinātājas par grūtniecības tēmu, ir tās, kurām nav bērni, pašas nav izjutušas, grūtniecības niķus uz savas ādas, bet gudri spriedelē.
Absolūti piekrītu, visskaļākais viedoklis ir tieši tām, kurām bērni pat sapņos nav rādījušies.

Pīķa Dāma, arī domāju, ka varbūt aizbraukt kaut kur atpūsties, pakrist citiem uz nerviem. :D Man pašai ir grūti ar sevi, sliktuma dēļ, ka nevar neko ieēst, emocijas pašas sprāgst un vēl tas, ka vīrietis nesaprot... bet gribas taču lai saprot :D

Man gan ir 14.nedēļa un vēljoprojām ir slikti, lai gan skaitās 2.trimestris :D Bet piekrītu - gala rezultāts ir tā vērts. Man otrais bēbucis

normāls vīrietis respektēs savu dāmu un cienīs, nevis spļaus sejā, kas parāda viņa nenobriešanu tēva lomai.

+++

Nekad nevarēju iedomāties, ka reiz piekritīšu Bantes teiktajam. Bet nu man ir jāsaka, ka Bantes viedoklis 100% sakrīt ar manām domām. ;)

Piebildiishu, ka manii gruutnieciibas laikaa mita iekshaa siiks ljaunums un naids uz viiru par to, ka man te ir jaavemj, bet vinjsh tajaa pashaa laikaa juutaas lieliski. To gan centos apslaapeet, jo bija iekshaa veelme vinjam pabojaat dziivi, sak, nav tik pieklaajiigi blakaam buut tik labaa omaa. :D Tiesa, tas bija paarejoshi.

Vai šādas emocijas tiešām ir normālas grūtniecības sākumā

Šādas emocijas ir iespējamas grūtniecības laikā. Vai tas ir normāli? Grūti atbildēt... Jo kaut sitat mani nost, bet teikšu, ka pa lielam viss galvā. Jo grūtniece vairāk domā, ka nu iešu kalnus gāzt, jo vairāk viņai tas izdodas. Lai vai kādi hormoni - emocijas savaldīt var.
Nevajag bū nomāktai, nav jāgulšņā uz dīvana, sūdzoties, ka ir slikti. Ja pie manis pienāktu dikti sasmaržojies vīrs, tad ievilkta gaisu plaušās, aizturētu elpu, iedotu buču uz vaiga, paietu pāris soļus malā, izelpotu un palūgtu - dārgais, es vēl pagaidam mocos ar nelabumiem. Sarunāsim, ka kādu mēnesi tu pacentīsies tik sasmaržojies pie manis tiiiiik tuvu nenāc klāt? Man negribas, lai atkal nelabums uznāktu, jo vēlos kaut justos labi un būtu smaidīga un priecīga sieva tev blakus.

Nē, es parasti nelienu izdabāt vīrietim (šajos jautājumos esmu skarba - ja nepatīķ, tad neko darīt...) . Bet dažreiz dzīvē jāsaprot, ka vajag mazmazlietiņ darīt arī citādāk. Arī vīram tava stāvoklī būšana ir strespilns laiks. Viņš arī nesaprot, kas notiek. Vajag saņemties un parādīt viņam, ka tāda trakojoša mātīte tu nebūsi vienmēr.

P.S. Esmu bijusi stāvoklī, man trakoja hormoni, man ir bērns - viss man ir, tā kā nav "pliks" viedoklis.

emmanuelle, nenoliedzu, ka esmu histēriska un ļoti paranoiska, bet tieši tā dēļ, ko esmu piedzīvojusi. Pirmo reizi, kad paliku stāvoklī, ne man slikta dūša bija, ne man kaut kādas problēmas, par prātā neienāca, kas mani sagaida, bet redz kā viss beidzās. Tagad lai ir grūti, bet priecājos par slikto dūšu, ar to šī grūtniecība atšķiras no iepriekšējām, saņemu nepieciešamos medikamentus un vairāk sevi saudzēju. Pirms tam arī galvā bija tikai doma "Grūtniecība nav slimība", nav protams slimība, bet ir sevi jāsaudzē, jo kurš cits to izdarīs manā vietā

Nevēlos autori aizvainot, bet tā no pirmā iespaida kā autore rakstīja diskusijas sākumā man radās iespaids ka viņa dēļ grūtniecības un lielā diskomforta ir palikusi par histēriķi, kas arī to vīru/draugu ir novedis līdz tam ka neko vairs vairāk nespēj darīt kā uzspļaut tādai, jo ar histērisku grūtnieci man liekas runāšanas mazas, vairāk ir brēkšana par to ka nevar paciest smakas utt lai gan velns nu ir sūdīgi, bet vīrietis tak gribēja nākt un apskaut tevi utt. tas ar labu nodomu darīts, bet lūk šī sāk kā nenormāla brēkt virsū dēļ tā.

Varbūt ar situācija nav tāda, bet goda vārds tas bija pirmais kas ienāca prāta un tad nu ieteiktu autorei savākt sevi rokās un paciesties nevis pie katra sīkuma skriet šķirties.

Nevari tu saveejo aizvilkt uz kaut kaadu gruutniechu skolu, panjemt liidzi pie ginekologa utt, lai kaads cilveeks no malas pastaasta par to, kaapeec sieviete var saiet sviestaa gruutnieciibas laikaa un ka peec tam vinja kljuus atkal normaala? Tad arii vinjam buus vieglaak paarciest sho periodu.

nevis pie katra sīkuma skriet šķirties.

Man viena druška taisni tāda ir, pusi šobrīd esošā grūtniecības termiņa, viņa pavada nesarunājoties ar vīrieti.. Viņa saka,ka tam nav nekāda sakara ar hormoniem, bet mēs no malas redzam, ko tie ar viņu dara. Vīrietis vel turas..

nenoliedzu, ka esmu histēriska un ļoti paranoiska, bet tieši tā dēļ, ko esmu piedzīvojusi

Nu ko var balstīties uz pagātnes nelaimi un gaudot par to? Bailes par tagadni? A kam nav??? Arī tavam vīram bail un viņš nāk tev tuvāk (jā, sasmaržojies), lai izrādītu savu atbalstu, kamēr tu pārviebusies kauc - es grūniece, man hormoni, man vēmieni, nelien klāt...

Tā sevis žēlošana ir šausmīga. Pati sevi kapā dzen. Un zaudēs visu, kas tev dārgs.
Tūkstošiem sieviešu Latvija ir zaudējušas mazulīšus. Kāda ātrāk kāda vēlāk, bet statistika ir graujoša. To visu izpētīju jau tālajā 2005.gadā, kas zaudēju savu mazuli. Jā, tiesa, man bija tikai 14.nedēļas, bet širmis vērās ciet. Manus vecākus izsauca pie slimnīcas vadības, jo domāja, ka mani derētu nosūtīt uz Tvaiku ielu. Ok, kas bijis, bijis.
Bet, kad beidzot savācos nākošajai grūtniecībai, tad nekādas sliktās atmiņas, nekādu slikto emociju, nekāda sevis žēlošana. Jā, nu riska grūtiece. Un? Jo vairāk domāsi par slikto, kas bijis, jo vairāk vairosi sevī negācijas.

krista paldies, tu mani ļoti saproti. Vīrs lasa gan grāmata, gan rakstiņus internetā, viņš kaitina mani ar to, ka runāju nevis es, bet mani hormoni, bet to, ka ir slikti un viss liekas smirdīgs, viņš vēl joprojām nesaprot. Viņš no sākuma nespēja saprast kas ir riska grūtnieces un kāpēc viņas nevar strādāt. Kāpēc citas iet garām vēderus kustinādamas, bet es esmu kaut kādā riska grupā? biju pie ārsta paņēmusi līdz pēdējās reizes (jauna ārste tagad) izprasīja par manām slimībām, gan par viņa ģimenes slimību vēsturi, tad nu mazliet saprata, ko nozīmē ginekologs par 3ls parastā poliklīnikā un ko nozīmē ginekologs, kas apmācīts problēmgrūtniecībās un kurš plēš brangu naudu. Tad nu tagad ir sapratis, ka ne visām viss ir labi. Negribu teikt, ka labi, bet lielāku saprašu radīja tas, ka viņa brāļa sieva mazuli zaudēja īsi pirms dzemdībām, sāk mazliet saprast cik situācijas ir dažādas un cik tā ir nopietna lieta

amazing es cenšos to neatcerēties, bet nav nekas tāds kas neatstātu sekas. no pieredzes, labas vai sliktas, kaut ko mācamies un kaut ko aizgūstam. nekad nebūšu tāda kā agrāk