Vai tas ir normāli?

Vīrs regulāri ēd blakus istabā,jo tā gaļa taču smird!!! :D Bet viņš pats par to pasmejās..
Nāk man arī visādi tarakāni galvā, bet es cenšos pati ar tiem tik galā un pastāstu vīram tikai pēc tam, kad esmu nomierinājusies.

Manuprāt galvenais ir izrunāties, vienoties tā teikt par noteikumiem. Vīru mājās sagaida mīļa sieviņa, ja viņš smaržojas mazāk. Un tamlīdzīgi.

Nopērkat grāmatiņu Mūsu mazulis, vai kā tamlīdzīgi saucās, kurā raksta visu iekšā - kad uzzināja par mazo, kādas bija emocijas tētim, mammai. Uzrakstiet katrs mazajam vēstuli. Galvenais dariet to kopā. Sanāk tāds mīļš un aizkustinošs brīdis.

Un nesatraucies, kolīdz mazais būs rokās, tā aizmirsīsies viss sliktais.. :)

Un šito:

Nu, mana kolēģe ar lepnumu stāsta, ka, gaidot bērnu, nakts vidū trenca vīru uz veikalu pēc čipsiem,

- mierīgi! Ja es gribu ēst un gribu kaut ko - tieši to, tad nekas cits nederēs. Un ja es gribu to tagad, tad no rīta tas vairs nederēs. Un uzēst kaut ko citu - tā nav opcija, jo no domas vien paliek šķebīgi. Vajag tieši to un tieši tad, un tam nav nekāda sakara ar racionālu domāšanu. Tagad arī vienīgās pusdienas, kuras varētu ēst, ir soļanka. Ja nedabūšu, būs jāpaliek bez pusdienām.

Bet laimīgā kārtā jāsaka, ka es pa nakti guļu, nevis domāju par ēdienu, tāpēc trenkāt nevienu nesanāk.

Pirms apgalvot šito -

Grūtniecība nav slimība, savācies.

- derētu pašai pabaudīt grūtniecības priekus.
Skaidrs, ka slimība tā nav, bet milzīga fiziska un emocionāla slodze gan ir - to derētu atcerēties gan pašai sievietei, gan visiem viņai apkārt. Justies vainīgai par to, ka nevari māju sakopt - pilnīgi lieka savu nervu bendēšana. Ķermenis pats ļoti labi zina un parāda savus jaunos limitus un ar "savākšanos" neko labu sev izdarīt nevar.

Esmu pirmajā trimestr, biju slimnīcā uz saglabāšanu, tagad palaida mājās uz gultas režīmu. Pati sevi apmalpot nevaru un nedrīkstu. Vakarnakt man likās, ka kāpj temperatūra, bija nelabi. Modinu vīru, lai nes man termometru, padzerties utt. Šis tāds samiegojies iet un nedaudz nopūšas.. Es sāku mest lietas pa gaisu, raudāt un rāties, ka esmu par apgrūtinājumu un zvanu mammai naktī sūdzēties, ka vīrs man neko nenes un nerūpējas un es rīt braukšu pie viņas palikt. Tā kā saprotu par tiem hormoniem... pēc tam nomierinājos, atvainojos viņam. Tagad pašai nedaudz kauns.

Arī tagad esmu stāvoklī. Man arī likās, ka mani nesaprot, nedzird. Mainījās viss tad, kad iedevu palasīt grāmatu par grūtniecību, par to kā tā noris, kas mainās sievietē.
Mēģini viņu iesaistīt šajā procesā, nevis atgrūst no tā. Dodu lasīt grūtniecības kalendāru katru nedēļu... Viņš varbūt nesaprot kāpēc un kas ar tevi notiek! Un, protams, hormoni, hormoni, hormoni, kas tavu uztveri padara pārspīlētu.

esi mazliet maigāka pret viņu, citadak viņs grib bucu dot, bet Tu - čīksti.. ar viņam noteikti apnik princesei skraidit apkart, kura maju nevar sakartot.

Negribas jau grtūnieci biedēt, bet pēc pieredzes, bērna pirmie mēneši ir lielāks pārbaudījums attiecībām par grūtniecības hormoniem.

Tur jau arii sievietei hormoni trako, jo organisms saak "atiet" no gruutnieciibas, razhojas piens u.t.t. Toties pirms dzemdiibaam liela dalja gruutniechu paspeej atpuusties no shimm emocionaalajaam veetraam, tikai iestaajas sava veida apnikums un nogurums no gruutnieciibas lielaa veedera, bet tas ir nedaudz savaadaak... Kaa nu tur buutu - no malas gruutnieces izskataas krietni vien laimiigaakas un starojoshaakas, nekaa patiesiibaa ir, jo neviens jau nejuut, ka sperot katru naakamo soli vinjai saap starpene un guuzhas kauli (peedeejaa trimestrii), nomoka tuuska vai naktiis vinja nevar piemekleet riktiigo pozu, lai normaali izguleetos, bet mazais nospiezha kaadu nervu vai dauzaas pa punci nakts viduu... To neviens cits, iznjemot pashu gruutnieci nejuut! Tachu no malas izskataas tik forshi - gruutniece ar savu smuko punchuku!!! :D
Jaa, taa ir GRUUTnieciiba - tas nav viegls pasaakums (lielaakai daljai). Un ljoti daudzas sievietes izraadaas lielaa shokaa, kad saprot, cik smagi tas patiesiibaa ir...

Peony, zini par to es nebaidos, jo zinu ka vīrs māk ar bērnu rīkoties, jo ir bijusi pieredze ar pavisam maziņu rada bērniņa pieskatīšanu 2 nedēļu garumā, māk i pamperus apmainīt, i pa nakti piecelties pabarot un atraudziņu sagaidīt, bet stāvoklī viņš nevienu nav redzējis..nav dzīvojis kopā ne ar vienu

Negribas jau grtūnieci biedēt, bet pēc pieredzes, bērna pirmie mēneši ir lielāks pārbaudījums attiecībām par grūtniecības hormoniem. Mazais neļauj mammai ne paēst, ne izgulēties, vakaros raud un negrib iet gulēt, kas ir slogs ne tikai mammai, bet arī tētim.

Vismaz ir "iemesls" par ko pavaidēt! Maniem hormoniem pat iemeslu nevajadzēja. Vīrs pārnāk no darba, a es sēžu gultā un asaras birst kā pupas. Vīrs sabijies prasa, kas noticis. A es atbildu, ka nekas, vienkārši gribas raudāt bez iemesla. Pilnīgs kukū!!! :D

Lai nu kaa tur buutu, bet ir jaasaprot, ka probleemas ir tavaa galvaa, nevis viira galvaa vai vinja uzvediibaa. Tev gribaas buut ideaalai sievai, kura var visu paspeet izdariit, tev gribaas buut ideaalai gruutneicei, kuru nemoka ne toksikozes, ne uztraukumi par ieprieksheejaam neveiksmeem, kra var straadaat un pelniit naudu liidzveertiigi viirietim, tev gribaas, lai viirietis izdabaa un saprot visu tik ideali, itkaa vinjsh to visu paardziivotu uz savas aadas. Bet taa visa nav... Un tad nu tu savu neapmierinaatiibu, kompleksus, uztraukumus izgaaz paar viirieti sava veida teroraa. Nav jau obligaati skalji aardiities un dakshas spraust sienaa, var klusi niist un gaisu telpaa saelektrizeet tik ljoti, ka buus nepatiikami ikvienam, kursh pietuvosies.
Taapeec vieniigais ieteikums, kursh te jau ir n-taas reizes izskaneejis - nomierinies un atslaabsti. Nemeklee kashkji, nemeklee probleemas, nemeklee shkjirshanos. Vienkaarshi - izelpo katru nelabumu, saglabaa mieru, veesu praatu. Tev nav jaajuutaas vainiigai par to, ka nenotiek viss taa, ka esi idealizeejusi un nav jaaspiidzina viirs tikai taapeec, ka vinjam nav shiis vainas sajuutas...

Nu tad turpini vien te nākt emocijas izlikt. Ja atnāk pārsmaržojies vīrs, tad ievelc gaisu, ātri aizksrien līdz PC, atver šo diskusiju un raksti : MEITENES, VIŅŠ SMIRD!!! REĀLI SMIRD!
Pagriezies pret mīļoto un pasmaidi. :)

:)

Kaas-nu redzi-es uzmineju,viiram arii neiet viegli!Tur jau taa lieta,ka gruutnieciibas laikaa,ja pasaam ir slikti, tad mums gruuti just liidzi otram...Tas ir pavisam normaali.Ne visi cilveeki ir arii savaldiigi...
Man loti patiik Kristas komentaari-kaa vienmeer:)

amazing
bet kurš te nanāk pavaidēt"? reti esmu redzējusi, ka kāda te nāktu priekā dalīties. arī ja dalās, tad paskatās uz viņu kā jukušu, jo lielībniece atradusies :D

Aaa.. un tu nāci Cosmo pavaidēt??? :D
Ļoti labi!
Meitenes, ļaujam grūtniecei izkaukties!!!! ;)

amazing, mēs esam tādi viens otram, tāpēc gan labais, gan sliktais iet tikai pār otra galvu. viņam kas darbā sakrājas, viņš to darbā nekad neatstās un nevienam neuzbļaus, atnāks mājās, a tur sieva priekšā, viņa vēl vaid. :D

kaas` Saprashana naaks ar laiku. Vinjsh to visu uz savas aadas nejuut, taapeec arii pielec leenaak. Ieteiktu vairaak pajokoties par taam hormonu veetraam, vemshanaam, kopiigi pasmieties un nenjemt visu tik nopietni. Galvenais, ir nepaarveerst visu lielaa griekju tragjeedijaa, kur ikviens gaudo, galvu sakjeeris.

Pilnībā piekrītu amazing – tas viss slēpjas galvā. Neesam jau džungļu zvēri, kas tik uz hormoniem un instinktiem reflektē...
Izskatās, ka tomēr pa visiem ir aizrakušies līdz „patiesības saknei” - abi esat sabiedēti ar iepriekšējo pieredzi & riska grūtniecību. Katram tikai tas parādās savādāk -autore vaimanā cik viss ir slikti, vīrs kļuvis viegli aizkaitināts un agresīvs.

paldies daļai meiteņu, mazliet nomierinājos. arī es pati esmu tādā kā "šokā", jo iepriekš TIK slikti nav bijis, jo domāju, ka nu būs rozā pasaka. gribas, lai pāriet tas vemsteklis, tad vismaz cilvēcīgāk jutīšos

Ok, par lēnu rakstu, neņemiet mani pierē :D