Dažreiz gribas nekontaktēties, no visiem noslēgties, no visas ārpasaules. Aiziet mājās, ieslēgties, aizvērt aizkarus, uzlikt uz kompja vismežonīgāko porno, palīst zem sedziņas un... rociņas atstāt virs sedziņas. Jā, tā es rūdu raksturu, tas ir īstu vīru pacietības vingrinājums. Dažreiz tas izdodas, bet šoreiz salūzu, kad telts uzslējās, to bija atkal jānoliec. Bet kad neesmu mājās un nerūdu raksturu, tad labprāt pastaigāju pa pilsētu, paelpoju dzestru gaisu un pamilfoju. (milfot-staigāt pa pilsētu un skatīties uz skaistām meitenēm un milfām).
Šoreiz atšķirībā no citām reizēm milfošana nebija izdevusies, neviena cienīga kandidāte netika redzēta. Gribēju jau doties mājās un pēkšņi man priekšā viena gāja. Dibens kā ābols no Ēdenes dārza, kurā Ieva iekodās- salds un aizliegts. Es ar tajā gribēju iekosties. Ejot savu gaitu es nepamanīju, ka esmu blakus zivju veikalam. Es sakumpu un aizspiedu degunu. Man riebjas zivju smaka, man vēmiens no tās nāk. Parasti nekas neeju garām zivju veikalam, bet šoreiz mana koncentrēšanās bija kur citur. Pēkšņi mans skaties pavērās veikala skatlogā, vairs nesmirdēja tik ļoti, jo ieraudzīju viņu. Skaista formīga milfa lokainiem matiem ar milzīgām krūtīm. Tas bija kā redzēt divus pilnmēnešus vienlaicīgi. Es skatījos kā viņa graciozi liek zivis pircējam maisiņā un mana ērgļa acs fiksēja viņas vārdu uz nozīmītes: „Gaļina”, es iesaucos. Tā nu es tur stāvēju, man skaties un erekcija kā bulta rādīja taisni. Es sajutos kā tāds strēlnieks, sasprindzis un gatavs izšaut kuru katru mirkli. Bet tad mani kāds pārtrauca un saķēra aiz rokas. „Dēls, iedod divdesmit kapeikas aliņam”, kāds ubags mani pārtrauca. Es atrāvu roku vaļā un ejot prom nikni sacīju: „Aizej alus pudeles nodod.” Tik pa ausu galam klusu varēja dzirdēt: „Es jau nodevu, tik un tā nepietiek.” Devos mājās ar domu, ka man vajag šo daiļavu iepazīt.
Iebāzis deguna aizbāžņus es devos uz zivju veikalu. Par laimi citu pircēju nebija, tāpēc tas man šķita vispiemērotākais brīdis, lai uzsāktu sarunu. Es staigāju apkārt un skatījos uz zivīm pie sevi nodomājot: „Ja es te vēl ilgi uzkavēšos, tad apvemšu visus brekšus un pabarošu vēl karpas ar to akvārijā”. Gaļina pēkšņi ierunājās: „Vai varu Jums kā palīdzēt? Varbūt vēlaties svaigas reņģītes, šodien atveda”. Aizdomājies skatoties uz viņas krūtīm nekontrolēti izdvesu: „Es labāk gribētu ar mēli pārbraukt pār tavu sāļo siļķi.” „Kā lūdzu?!!”, viņa pārjautāja. Es satraukts ko uz ātro izdvesu: „Jā, reņģītes būs labas, manai kaķenītei ļoti garšo.” Par laimi biju izbēdzis no neērtās situācijas. Salikusi zivis maisiņā, viņa ieinteresēti pajautāja: „Kā tad sauc Jūsu kaķenīti?” Neesmu nekāds izdomu meistars, tāpēc pateicu, kas pirmais ienāca prātā: „Pussy...a... viņu sauc Pussija”. „Skaists vārdiņš”, viņa smaidot man iedeva maisiņu ar reņģēm. Īstenībā es nezinu vai viņa smaidīja, jo skatījos uz viņās krūtīm. Izejot no veikala man parāva uz augšu, viens no aizbāžņiem bija izkritis. Ātri steidzot meklēt kādu tuvāko vārtrūmi. Atradi kādu klusu vietiņu, es nometu reņģes uz zemes, tai pat laikā pieskrēja trīs kaķi un sāka plēst maisiņu. Laikam tā bija kāda vecenīšu kaķu barošanas vieta un tad es izplūdu. Es apvēmu reņģes piemetinot: „Ko Jūs kaķis plikas reņģes ēdīsiet, reku būs vēl mērce”, un atkal apvēmu maisiņu.
Kopš tās reizes iegriezos arvien biežāk zivju veikalā pēc svaigām reņģēm. Mums jau ar Gaļinu izveidojās labs kontakts. Dažreiz es pat nepievērsu uzmanību viņas dekoltē un varēju sadzirdēt, ko viņa saka. Tiešām jauka sieviete bija. Bet katrreiz, kad gribēju viņu uzaicināt uz satikšanos es nokautrējos un attapos atkal vārtrūmē vemjot uz reņģu maisiņu iesaucoties: „Bļeģ, škic prom no šejienes vai uz galvām tiks”!!
Bija auksts vakars, vējš pūta kā negudrs un es rikšiem devos un trolejbusa pieturu, lai dotos mājup. Pieturā stāvēja tik daži cilvēki. Noskatījis visus, es pamanīju, ka kapucī ir ierāvusies sieviete līdzīga Gaļinai. Man vējš iepūta sejā un es uzreiz kā tāds zvērs, kam lavās klāt mednieks klāt pavējā ,sajutu zivju smaku. „”Jā, tā ir viņa. Viņa laikam nezin kā ir rokas mazgāt.” Piestāja trolejbuss, bet ne tas, ko es gaidu. Cilvēki sakāpa un mēs pieturā palikām ar Gaļinu divatā. Nospriedu, ka šīs ir īstais brīdis sarunāt satikšanos. Piegājis klāt, es bravūrīgi pateicu: „Sveika.” Viņa man smaidot atbildēja ar to pašu. Saruna gāja uz labas nots. „Varētu uzaicināt viņu šovakar pie manis uz tējas krūzi, bet tad viņa pamanītu, ka man nav kaķa, tad man būtu jāsaka, ka tas aizrijās un nomira no tavām pretīgajām reņģēm. Tas neder”, izdomātā ideja nebija pilnīga. Tālumā jau varēja saskatīt tuvojamies īsto trolejbusu. Kad tas bija jau tuvu, es nezināju vai viņa kāps iekšā, tāpēc gribēju uzaicināt uz satikšanos, bet aiz lielās nervozitātes pār manām lūpām izšļācās, kāda lēta frāze no porņika: „Par cik dirsā nopisties?” Es sastindzis stāvēju ar ieplestām acīm, ari Gaļina neizdvesa ne skaņu. Trolejbuss piestāja un viņa kāpjot iekšā pagriezās un iespļāva man sejā glumu, baltu siekalu. Trolejbuss aizvērās un viņa aizbrauca. Siekala lēnām tecēja pa degunu uz leju. Es ar mēli aizskāru tās galu un iesaucos: „Sāļa kā tāds siļķes glāsts”. Sētnieks noteikt nebija priecīgs tīrīt manus vēmekļus.
294
