Kādreiz strādāju lielajā rimi, biju kasiere. Tad nu mieriigi daru saviu darbu (biju no tiem kuri, aatri un labi straadaa, katru dienu centos paarsist ieprieksheejaas dienas, cilveeku, rekordus, nu apkalpt vairaak nekaa citi koleegji :D ) Tad nu tā strādāju, lidz pie manas kases pienāca sieviete, ar meitu un dēlu ap gadiem 40, un sāka mani pazemot. Sapratu, ka laikam viņai diez ko neiet, un nav uz ko dusmas izlikt, tāpēc centos neklūt pārāk emocionāla. Protams māmulitei paligā steidzās meitiņa, tai ari acim redzot vajadzēja izlādēties. (Es pēc dabas esmu tāda, ka tiklidz kāds pacel balsi es sāku runāt mierigā, balsi, jo vairāk bljauj jo es mierigāka palieku. ) Dēls vienigais, viņas kušināja. Nonāca tik tālu, ka esmu neglita, dumja zoss, kas vairāk par laukiem neko nav redzējusi, un vienkārši esmu atspērusies uz pilsētu. Tad mani nervi neizturēja, un es viņai beidzot atbildēju. Uztaisiju superdrūmu seju un tā skarbi skatoties acis teicu: Es vismaz zinu kā govis izskatās.
Kad viņa aizgāja, tad gan maķenit asariņas pabira, no tā ka nervi uzvilkti, bet uz to klientu isti izlādēties nedrikst, toties pēc tam tas sievišķis tikai pie manis iepirkās :D