Sveikas!
Situācija ir šāda. Man ir 21 gads. Dzīvoju nelielā ciematiņā, visa mana bērnība šeit ir pagājusi, burtiski esmu izaugusi kopā ar saviem vienaudžiem. Tagad protams visi jau ir pieauguši, dažiem jau ir savas privātās dzīves utt. Kādreiz netālu no manis dzīvoja mana labākā draudzene, bet apstākļu dēļ, viņai nācās pārvākties citur dzīvot, kopā ar mammu. Dzīvot te palika viņas vecākais brālis un tēvs. Gadi protams gāja, bet paldies Dievam, ar draudzeni mums viss ir kārtībā – sazinamies un satiekamies ļoti bieži, jo ir tikai 20 minūšu attālumā no manis, līdz ar to, nemaz neliekas, ka viņa vispār būtu pārvākusies kur citur dzīvot. :) Protams brāli un tēvu pazīstu... Viņam šobrīd ir 25. Agrāk, kad visi mazi bijām, man nemaz puiši nebij prātā, tikai kādas blēņas un klačas ar draudzenēm. :D Bet nu esmu sevi pieķērusi domās, ka man sirsniņā ir iekritis labākās draudzenes brālis. Protams, vienmēr gājām viens pie otra ciemos, ārā, divatā, vienkārši kā draugi... Nu un vairāk kā 2 gadus viņš man ļoti patīk. Pēdējā laikā sanāca ļoti bieži tikties ar viņu, protams, es biju ļoti priecīga par to, ka varu viņu sastapt, parunāties un pasmieties. Pagājušo gad, kad biju pie viņa, īsi pirms Ziemassvētkiem, man sanāca pārforsēt ar alkoholu, un reibumā atzinos, ka viņš man ļoti patīk. No viņa to pašu dzirdēju. Kaut gan es visu tajā brīdī sapratu ko domāju un runāju. Biju ļoti priecīga par to, pat sacerējos uz ko vairāk. Bij mums arī tuvības brīži vairākas reizes, bet viņš pirms tam izteicās, ka būsim vienkārši labi draugi. Es piekritu, jo man patika būt ar viņu kopā, kā arī tuvības brīžos viss man patika. Biju samierinājusies, ka mums būs tikai sekss, nekādas nopietnas attiecības, saistības utt., jo viņš to nevēloties. Mūsu starpā viss bija kārtībā, zinājām, ko mēs īsti gribam un ko ne. Un šodien, rīta pusē saņēmu sms, vai nevēlos atnākt pie viņa. Es piekritu. Sāku taisīties un gāju pie viņa. Aizgāju pie viņa, sēdējām, sākām runāties, dzērām kafiju... Atgūlos dīvānā, apsēdās blakus, sākām dzīt jokus un sist viens otru ar spilveniem, izsmējāmies... :D Es jau uz viņu skatījos kā samīlējusies, jo dikti viņš man patīk! Bet tai brīdī viņš uz manis citādāk skatījās... Ta kā vēlējās mani, bet tai pašā laikā viņu kaut kas atturēja. Pateica, ka labāk nē. Biju protams neizpratnē, bet nu nodomāju, ka nav jau tas pats galvenais tak! Bet ļoti gribēju viņu... Tad nu jā, izteica, ka viņš nevarot, jo mani pazīstot daudzus gadus, ka esmu bez maz vai kā „māsa”, (kaut gan neesmu tak!), esmu viņa māsas labākā draudzene, ka nevarot tā... Pateicu, ka tas jau nemaz nav slikti.. Tad pateicu: „Nu ja, laikam jau labāk saista nepazīstamas meitenes, ar kurām var no nulles iepazīties un tikties”. Tai brīdī es vilku apavus un sāku taisīties uz mājām, bet viņš tikai „Lūdzu neapvainojies uz manis...”, un tādā garā... Nu neko, atvadījāmies un gāju prom. Dusmas protams jau bija ejot prom, kāpņu telpas dzelzs durvis aizvēru no visa spēka, likās, ka varēja dzirdēt, ka aizcirtu. Mājās atnācot, nomierinājos... Īsti nezinu, gribēju visu to ainu aprakstīt, lai kaut cik saprotams būtu, gribu kaut ko dzirdēt no jums... Nav gatavs attiecībām, nevēlas tieši ar mani, jo mani pazīst entos gadus? Izrāda simpātijas, raksta... Kaut ko grib, aizeju, nekā... Pati varbūt izteicu tagad minējumus, un pati atbildēju uz saviem jautājumiem? Kaut kādu sviestu jau uzrakstīju... Atvainojiet, ka tik gari, gan jau arī kļūdas ir...
17
