Atmiņu tēma - bērnības vilšanās

Ups, nepareizajā sadaļā.

Man pat tā nemaz uzreiz prātā nenāk..
Laikam jau mana vislielākā vilšanās bija, ka es nekādīgi nevaru dabūt burvju spējas kā filmās / multenēs.. :D

Laikam Ziemassvētku vecītis..
Vecītim laikam bija ļoti karsti un viņš uz pussekundi atvilka bārdu un atlaida atpakaļ. Diemžēl es to redzēju.. Lai gan man centās ieskaidrot, ka tas ir īsts vecītis, skatoties fotogrāfijas saskatīju acīmredzamu līdzību ar tēta draugu.. :D

Pašā bērnībā 1.aprīlī nez kāpēc gribēju, lai mani izjoko, sakot, ka nepirks kādu mantiņu, ko man gribējās, bet patiesībā vakarā uzdāvinātu. Un tā vairākus gadus. Nevienam nestāstīju, ka to gaidīju, bet vienmēr bija vilšanās, ka nekas tāds nenotiek. :D Tagad vairs tā nedaru. :D Bet 1.aprīlis man nepatīk. :D

Spilgti atceros vienas Lieldienas, kur laukos atradām milzīgu olu (salīdzinot ar vistas normālo). Skaidrs bija, ka tā ir zaķa vai kaut kā mistiska izdēta. Jo apkārt bija tikai vistas un vistu olas mēs pazinām.

Pēc daudziem gadiem kko domājot, izdomāju, ka noteikti, ka mamma vai kāds cits bija ielicis pīles vai kkāda lielāka putna olu, ko bērnībā nekad nebiju redzējusi.

Sabruka man tā mistiskā noslēpuma aura

salateeva neeksisteshana :D

Ziemassvētku vecītis jeb vecāku meli un nodevība, kā es to uztvēru. :D

Man tāda nedaudz smagāka vilšanās. Tas, ka mamma ar tēti nav tie cilvēki, kas apprecas, visu mūžu mīl viens otru un nekad nešķirsies.

Tas jau bija kādā 8. klasē. Vēl mājturībā bija jānodod krustdūrienā izšūts spilvens. Izvēlējos skaistu zīmējumu - ezīti. Pats ezītis tāds diezgan sarežģīts, bet fons - balts. Viss tika smalki, smalki izšūts, otra puse - paštamborēta. Liels bija mans sašutums, kad skolotāja man ielika tikai 8, ar pamatojumu, ka baltais fons neesot izšūts, bet vienkārši atstāts kanvas tīrais audums. Un viņai nevarēja iestāstīt, ka lai paņem lupu un apskatās kārtīgāk, vēl tagad uz viņu ir aizvainojums par tādu vistas aklumu. :D

Vienīgais, ko spilgti atceros: "Zīlītē" bija kaut kāds liels zīmējums ar ar Ļeņinu starp bērniem un virsraksts "Mēs - Ļeņina mazbērni". Man bija histērija, kas tas tāds par Ļeņinu, jo es tak esmu mazbērns savam opītim nevis kaut kādam svešam onkulim. :D :D :D

Kas vēl? Ā, vēl man bija liela vilšanās, ka lellēm neataug mati pēc maniem friziergājieniem.

Nu jā un tāda lielākā & nopietnākā vilšanās pasaules kārtībā laikam bija vecāku šķiršanās. Bet tad jau biju puslīdz saprātīgā vecumā un it kā sapratu, kas, kā un kāpēc..

Vot, Ziemassvētku vecīša mistēriju gan atklāju agri un man kaut kā bija pofig.

Vienreiz es biju ļoti vīlusies :D Tētim, kā jau uz dzimšanas dienu, bija nopirkta liela, skaista kūka - izdekorēta ar daudz augļiem un glazūru. Tā nu es ņēmu un 2/3 no kūkas augšas noēdu visus augļus un dekorējumus. :D Protams, dabūju pērienu un kad atnāca ciemiņi, tad viņiem deva to daļu no kūkas līdz kurai es vēl nebiju tikusi. Un man deva ēst pliko, nograuzto.. es biju ļoti vīlusies un dusmīga kāpēc man vienai jāed nesmuka kūka :D

ā un vēl es biju vienreiz vīlusies Ziemassvētkos. :D Aizgāju pēcpusdienā zem egles sēdēt, jo domāju, ka sagaidīšu rūķus, kas nes dāvanas :D beigās man pievienojās abi brāļi. tā nu mēs visi trīs sīkie aizmigām un kad pamodāmies, tad apkārt bija dāvanas :D bijām dusmīgi kā mēs šitā varējām aizmigt un palaist garām rūķi :D

Ekhh, žēl, ka man bērnībā neviens pat necentās uzburt skaistās fantāzijas par ticēšanu Ziemassvētku vecītim, Lieldienu zaķim, zobu fejai vai kādam citam skaistam pasaku tēlam vai brīnumam.

Mana bērnības viena no lielākajām vilšanās reizēm atkārtoti: gaidot nepacietīgi tēvu ierodamies, lai pavadītu kādu īsu brītiņu ar mani kopā. Parasti viņš uzzvanīja un teica, ka ap plkst 13:00 būs. Tā nu es gaidīju katru reizi, nenormālā pārlaimē un cerībā. Tupēju istabā, negāju ar draugiem rotaļāties, lai tikai nepalaistu to mirkli, ka viņš ierodas. Tā nu gaidīju līdz vēlaij naktij, bet viņš tā arī neieradās. Muļķīgi tomēr, ka gaidīju viņu ierodamies tik daudzas reizes..

Es vienmēr no baltmaizes izņēmu visas '' iekšas'', jo tā garšīgāk- ēst atsevišķi . Noliku uz galda garozu un atstāju, pēc tam mamma nāca cept siermaizīes un pamanīja , ka ir tikai garoza :D Un man pašai bija vilšanās - Jo ES taču gribēju siermaizītes :D

Nekas tāds, vienīgi vecāku šķiršanās, bet tas jau bija tad, kad es biju gandrīz pieaugusi.

Vienus Ziemassvētkus pavadīju pie tantes, bet tad atbrauca mani krustvecāki ar dāvanām (toreiz jau zināju, ka dāvanas nenes salavecis, bet paši pērk :D). Viņi nebija gaidījuši, ka es tur būšu un pateica, ka manu dāvaniņu esot aizmirsuši mājās. Es saņemšot, kad atbraukšu ciemos. Es, protams, to neaizmirsu nevienu dienu :D Kad vasarā braucām ciemos, gaidīju to aizmirsto dāvanu. Bet biju vīlusies, ka neko man neuzdāvināja, bet es kā klusa no dabas, neko arī neteicu. Tā man bija mistērija vēl ilgam laikam - kas bija tajā dāvanā un kur tā palika?
Es tikai pirms dažiem gadiem šo atcerējos un man tāda apskaidrība uznāca, ka nekādas dāvanas jau nemaz nebija! Tad es arī sapratu, ka, es beidzot esmu pieaugusi! :D

Diemzel , vecaki

Diemzel, vecaki

Manas superīgās jaunās kasetes lentu ierāva magnetafons un saplēsa, ļoti raudāju un pārdzīvoju, tad tēvis apsolīja, ka nopirks jaunu. Vēl šodien gaidu un pārāk labi atceros to neizpildīto solījumu. Skumji.

Man laikam bija grūti samierināties ar to, ka es kādreiz nomiršu. Atmiņā palicis, ka es vienu reizi biju aizdomājies par šo tēmu un tas manī izraisīja tādu emocionālu sašutumu, ka vakarā nekādi nespēju aizmigt.