Sākšu ar to, ka esmu pilnīgā disharmonijā ar sevi jau ilgāku laiku, ļoti vēlētos dzirdēt cilvēku viedokli no malas.
Centīšos pēc iespējas īsāk. Esmu kopā ar puisi piecus gadus. Protams iet visādi, esmu gribējusi šķirties ar viņu, pēc tam atkal esam salabuši. Šķiršanās iemesls - pazemo, gan morāli, gan fiziski . Ne par to šoreiz stāsts.
Dzīvojam manas mammas mājās, mamma viena + māsa, bet māja liela . Mamma vienmēr uzsvērusi, ka māja paliek mums ar māsu uz pusēm un cik forši būtu, ka divas ģimenes kopīgi dzīvotu.
Agrāk puisis darīja visu ieguldīja gan laiku, darbu un finanses. Tagad nedara neko. Dzīvo sev.
Mamma to ir pamanījusi, vislaik uzsver, ka vasara jau galā, bet nekas nav izdarīts - remonts nepabeigts, jums nesalabots, mājas stūris nenokrāsots. Šo visu dabūnu uzklausīt es, kas man ir diezgan nepatīkami, lai gan pati saprotu, ka mammai ir taisnība - jo ja jau tu dzīvo šeit, tad ir kautkas jādara.
Puisis savukārt, vairākas reizes ir teicis, dodamies dzīvot atsevišķi, savā dzīvoklītī, tikai mēs divi, solās, ka vispār par finansēm nebūs jāuztraucās, ka tas tak būs tik forši dzīvot atsevišķi. Viņš uzsver arī to, ka negrib šeit neko ieguldīt, jo tas nav viņa,un tomēr mums ir rados daudz vīrieši, kuri varētu palīdzēt visu izdarīt.
Jūs noteikti domājat, kā var sadzīvot visi vienā mājā - mamma strādā nakts maiņā, savukārt mēs pa dienu, līdz ar to praktiski nesanāk redzēties.
Problēma ir tā, ka mammai lūztu sirds, ja es aizietu no šīm mājām. Tā, kā ar mammu diezgan tuvas attiecības es baidos viņu sāpināt. Atkal no otras puses - es gribu savu dzīvi, kur pati šiverētos un domātu par ģimenes ligzdu, jo vairs jau neesmu maza, jau divdesmit četri gadi.
Tātad...ko iesākt?
13
