Kad agrāk ikdienā braucu uz darbu ar velo mani kaitināja tikai gājēji un citi velobraucēji. Konkrēti tie velobraucēji, kas uzskata, ka nesties pa pilsētas centru milzīgā ātrumā ir normāli. Pilsētas centrā taču arī auto atļautais ātrums visbiežāk nav gluži tāds kā ārpus apdzīvotām vietām, tāpēc žēl, ka tie steidzīgie ar saviem sporta velo to nesaprot. Te nu arī sākas otrā daļa, kas mani kaitina. Tātad, uzskatu, ka tiem velobraucējiem, kas grib braukt lielā ātrumā un ir attiecīgi arī labi braucēji, viņiem noteikti vajadzētu braukt turpat starp mašīnām, bet visiem pārējiem pa veloceļiņu vai ietvi, taču par to ietvi, protams, pašam jāsaprot un jāizdara secinājumus kad to ir prātīgi darīt un cik ļoti drīkst "traucēt" gājējam. Tāpēc uzskatu to par cūcību, prasīt no manis, lai es ar savu pilsētas velo brauktu pa brauktuvi. Kādā sakarā? Ne man piemērots ātrums, ne velo, kāpēc lai es pakļautu sevi briesmām? Man kā gājējai velobraucēji nekur netraucē, ja tie par savu klātbūtni pabrīdina. Vienīgā reālā problēma Rīgā, manuprāt, ir veloceļiņu trūkums, tas arī viss. Gājējus, kuri slāj pa veloceļiņiem, protams, nekomentēšu.
Kā velobraucēju, autovadītāji man gandrīz nekad netraucē, izņemot retus, retus gadījumus, bet kopumā ir ok.