Īstais un vienīgais

Nebija jau tā,ka brauci uz otru pilsētu konkrēti meklēt čali,vai ne.Tavs "radiuss" vnk bija lielāks.Citur mācījies,strādāji. Es neko necenšos pierādīt pašlaik,es tikai izvirzu savu teoriju.

NĒ, mums bija sarkaste.

Mums bija sarakste, gara , forša , tad satikāmies un tikšanās ,braukāšana turpinājās.

Es esmu no Jelgavas , šis no Liepājas.

Es agrāk domāju, ka ir tikai viens, bet jau pēc divām, trīs, konkrētajā dzīves periodā laimīgām attiecībām, kuru laikā domāju, ka īstais, bet tās izbeidzot sapratu ka nē - noteikti var būt vairāki.
Jautājums, kas kurai ir īstais? Laimīga, mierīga kopdzīve vai vienkārši aizraujoša, bet trauksmaina dzīve.

Var būt vairāk kā viens!

To var saprast pēc 5-7 gadiem kopdzīves.

Pēdējā laikā es sāku tam ticēt. Arī tam, ka pirmā mīlestība ir īstā un patiesā.
Bet kā jau te dažas minēja - nereti palaižam viņus garām, un ne vienmēr savas vainas dēļ (mans gadījums).

Ja cilvēkam būtu tikai viens īstais un vienīgais, mēs jau sen būtu izmiruši. Cilvēks ir poligāma būtne. Dzīves laikā mēs varam satikt vairākus ar potenciālu kļūt par mūsu īstajiem un vienīgajiem, un tikai katra paša rokās ir noturēt šīs attiecības, ja reiz esi tādu satikusi/saticis.

Piemēram, gulbji ir monogāmi. Ja viens no partneriem iet bojā, otrs paliek viens un arī drīzumā seko. Iedomājieties, ja visas teenage loves novestu pie letālām beigām ..

Neticu, šāds koncepts man šķiet absurds. Pievienojos viedoklim, ka cilvēks ir poligāma būtne.

Es šīm muļķībām neticēju, bet tad sastapu savējo. Bērnībā biju jau izfantazējusi i vārdu, i izskatu savam puisim, tagad esmu kopā ar puisi, kuru sauc un kurš plus mīnuss izskatās kā biju izdomājusi. Iepazināmies čatā, tā kā nezināju pat kā viņš izskatījās, neko. Beigās atklājās, ka esam no vienas pilsētas. Pirmajā tikšanās reizē bija tas klikšķis. Un tā jau 5 gadus esam kopā. Nezinu, varbūt sakritība. Citi visu mūžu meklē un neatrod. Varbūt problēma ir tajā, ka, meklējot savu īsto, mēs neredzam tos, kuri mums ir apkārt, un tāpēc to īsto arī neatrod.

Varbūt problēma ir tajā, ka, meklējot savu īsto, mēs neredzam tos, kuri mums ir apkārt, un tāpēc to īsto arī neatrod.

Tieši tā! Jo ir iedomāts kkāds ideāls, bet iespējams tieši tas klusākais vecākās klases puisis, kurš skolā vienmēr uzsmaida, ir tas īstais :)

Dzīve mums dāvā vairākus īstos un vienīgos.
Tikai no mums pašiem atkarīgs, kā veidosim attiecības. Daudz nosaka tas, kādā personības attīstības līmenī esam - līdz ar to apzināti/neapzināti piesaistīsim arī tada tipa cilvēkus.
Piem.,
vienam pilnīgi normāls šķiet uzskats - bez greizsirdības nav mīlestības..
citam sapratne par mīlestību vispār neietver tādu vārdu kā greizsirdība.
Līdz ar to abi dzīvos pēc saviem pieņēmumiem un tā arī veidos attiecības.

Vairāk neticu nekā ticu.

Īstajam un vienīgajam ticu, bet bieži cilvēki nenoticam tam, kad satiekas, un pēc tam apprecas ar citiem...

Noteikti neticu.