Man tā bija. Biju jauna, stulba ( jā, tagad tā nedarītu noteikti ), sabojāju savu un citu dzīves. Viņš bija precējies, bet bez bērniem. Man bija uzmanības trūkums. Visu sapratu, ilgi neko nedarīju, viņam vajadzēja papūlēties. Pirmais pieķērās, tad arī padevos. No sievas aizgāja, izšķīrās arī. Sagājām kopā, nodzīvojām 2,5 gadus kopā. Sākumā biju ļoti laimīga, bet vēlāk atklājās visas viņa "labās" īpašības. Lieliski sapratu tad viņa sievu, viņas pamatotu neapmierinātību ( viņš man stāstīja, ka sieva tāda un tāda). Viņa man rakstīja ka viss jau nāk atpakaļ, neticēju, bet nu NĀK. Vēlāk sākās tāda elle ar viņu, ka pati visu izbeidzu. Sievas jau vienmēr tās sliktās viņiem. Izbeidzu attiecības, atvainojos viņa ex sievai par visu. Viņa piedeva, precējusies, piedzemdējusi bērnu un ir laimīga. Pat paldies pateica ka atbrīvoju viņu no ex vīra. Bet man bij neveiksmīgas attiecības kur pati tiku krāpta. Sapratu cik sāp, sapratu kāda biju egoiste un maita. Dzīve māca! Pēc savas pieredzes saku - nav tā vērts! Jo īpaši ja ir bērni. Tas sāp arī bērniem. Ļoti maz ir veiksmīgu stāstu.