Nopietnas attiecības nenopietnā vecumā

A komanda pa lielam jau atbildēja. 25 gados cilvēks skaidri zina,ko grib vai negrib ( tas viss piedzīvots tajos līdz 25) ,ar kādām īpašībām ir gatavs samierināties,ar kurām nē, zina savas vājās un stiprās puses, ir attīstījusies personība un ir skaidra vīzija par attiecībām. Tāpēc arī tik ātri viss notiek-jo zina,ko grib.

Kāpēc kādam kaut kas jāpierāda? Ir daudz pāri, kas savos 30 nav precējušies un nekad to arī neizdara, jo nav vajadzības, sanāk, ka viņus arī nopietni neuztver?
Protams, ka 18 gados Tavas attiecības neuztvers tā, kā tas notiek ar 25+ cilvēkiem, jo Tu vēl esi jauna, nepieredzējusi, domas var viens,divi mainīties. Tavā vecumā daudziem vēl putni galvā,tāpēc arī tās nopietnās attieksmes nav.

Es jau biju aizmirsusi par to diskusiju, ko Keita ielika. Tagad man radās jautājums - kāpēc tad tu brīnies, ka neviens tavas attiecības neuzter nopietni?

Kas tur tāds? Man ir uzmanības trūkums no drauga attāluma dēļ, sen jau tas puisis ir izmets no visurienes, un miers.. :) Un neesam vienīgais pāris, kur iestājusies rutīna vai kādam ir domas par citiem cilvēkiem, ne jau tāpēc uzreiz mūsu attiecības kļūst nenopietnākas.

23-30 un vairak vecumā jau zini ko vēlies, uz to arī "ej", par to par ko 18 gados šaubijās utt., 30mit jau zina- jā vai nē un nav vairs jādzīvo 8 gadi kopā, lai saprastu- jā, mīlu- precamies ;)

kāpēc Tevi tas uztrauc?

Labi, katram ir sava izpratne par nopietnām attieecībām. Manā gadījumā nopietnas attiecības nav tādas, kurās, kad vīrietis aizbrauc peļņā uz ārzemēm, sieviete, lai dabūtu uzmanību, ņemas ar citiem, pēcāk domājot, vai labāk palikt pie drauga, ja nu tomēr tas tusiņu džekiņš izdomā aizlaisties. Nopietnās attiecībās, pēc manām domām, sieviete nesāk lietot OK, kad draugs ir aizbraucis. Katram jau ir savs viedoklis, kas ir un kas nav. Šis ir mans viedoklis, jo, ja es tevi pazītu dzīvē un šo zinātu, es tevi par nopietnu sievieti tavam draugam neuztvertu. Piedod, ja tevi tas aizskar, bet tādas ir manas domas.

Ja viens no pāra to nevēlas, ar varu jau nepiespiedīsi:-D

L., jā tas aizskar, jo kontracepcijas tabletes domāju dzert, jo draugs drīzumā atgriezīsies! Bet nu tev ir tiesības izteikt savas domas, man ir savas domas, un, jā, attiecības visiem nav vienādas:) Prieks, ka ir cilvēki, kuri ir tik uzticīgi viens otram - gan fiziski, gan morāli. Veiksmi jūsu attiecībās!

Ja pēc 4 gadiem attiecībās iestājas rutīna un ir kaut morāla neuzticība, ko tu vēlies sagaidīt no attiecībām pēc 10 gadiem? Domā, ka rutīna būs mazāk?

A - komanda, pēc 4 gadiem rutīna ir normāla parādība! :) Rutīna nav nekas paliekošs, tā var būt un tā var nebūt, tāpēc tas, ka tā ir attiecību 4 gadā, nenozīmē, ka tā būs 5 gadā, vai tas, ka rutīna nav attiecību 4 gadā, nenozīmē, ka tā pēkšņi neuzradīsies. Par uzticību vispār nekomentēšu.

ja godīgi, tad es arī daudz nopietnāk uztveru cilvēkus, kuri ir sagājuši kopā ar mērķi veidot ģimeni un dzemdēt bērnus, pat ja viņi ir tikai 2 gadus kopā. tas ir vērā ņemams statuss. pāris var būt kopā kaut 10 gadus, un viņi abi var būt kaut 40gadīgi, bet neveidojot ģimeni, var izšķirties viens un divi. cilvēki, kam ir ģimene, 100x padomās, pirms visu uzcelto sagraut.

iespējams, spriežu pēc sevis - mans vecākais brālis manā vecumā jau bija vīrs un divu bērnu tēvs, es tādam solim galīgi neesmu gatava. man veidot ģimeni nozīmē upurēt savas egoistiskās intereses un uzņemties pienākumus, kuri būs jāpilda visu mūžu (vai vismaz vairākus gadus), tādam solim ir jānobriest un man tas ir attiecību nopietnības rādītājs. randiņošanās, pat ja tā ir 10 gadu garumā, ir attiecību vieglā daļa.

pandory, Akdievs, lūdzu izņem bildi, es biju pirmā. :D

Dvīne, cik bieži tiecies ar savu draugu, ja jau viņš ir ārzemēs?

Sinepe, atvainojos, ka ne pa tēmu, bet kā klājas Tavam draugam?

Nestle, draugam klājas labi. Protams galviņa sāp, bet iespējams rītdien varēs braukt jau mājās un turpināt ārstēties tur. :)

Dvīne man ir bijušas ilgas attiecības, es zinu kas ir rutīna, bet tas nenozīmē, ka vari sevi attaisnot (savu kaut morālu sānsoli). Sānsoļi nerada iespaidu par attiecību nopietnību un ilgtermiņu. Īpaši, ja tādi parādās pēc 4 (tikai) gadiem!
Un palasot to tavu otru diskusiju, tu saki, ka esi draugam pieķērusies. Ar pieķeršanos vien nepietiek, lai veidotu stabilu ģimeni, jo nāks tāds čalis, kurš piečivinās tev ausis un aizskriesi pie tā. Tev nav kur steigties! Vispirms sāciet dzīvot kopā un tad uztraucies par to cik tavas attiecības nopietni uztver apkārtējie. Kas zin, moš jūs nemaz nevarēsiet normāli sadzīvot, visu laiku plēsīsieties. Bet iespējams, jūsu attiecības paliks harmoniskas un foršas :)

Mans novēlējums - nesteidzies 19 gados dzemdēt un precēties. To tu vari uzspēt jebkurā brīdī ;)

manuprāt, galvenā problēma, saejot kopā agrākā vecumā ir tā, ka abi divi vēl nav sevi atraduši un vispār vēl aug. bet, kad kopā attiecībās augam un redzam, kā otrs aug, pat pēc vairākiem gadiem, domājot, ka pazīstam otru pilnībā, saprotam, ka neesam viens otram radīti, jo tomēr iemīlējāmies otrā cilvēkā tādā kā īsā jaunības attīstības posmā, bet nobriedušais, izaugušais cilvēks ir pavisam cita persona jeb brīžam pat svešinieks mums blakus.

Manas domas ir tādas, ka bērniem nevajadzētu veidot attiecības (un 15, 16 gadi ir tieši tāds vecums).
Attiecības jāveido tad, kad cilvēks ir gan morāli, gan materiāli pastāvīgs.

Attiecības var veidot arī tad, ja nav morāli un materiāli pastāvīgs, ja plāno veidot ģimeni - tad jā.

Kas tur dīvains? Pāris, kuri ir aptuveni 26 gadus veci, var atļauties savu mājvietu, veidot kopīgo budžetu. Pāri 16-18 g.v. sponsorē viņu vecāki vai labākajā gadījumā viens cilvēks no pāra (ja kāds ir vecāks un jau strādā tā, lai tik daudz var nopelnīt). Dažādas vecuma kategorijas, katrai kategorijai savas izpriecas. Tas ir tikai par finansiālo pusi. Vēl ir emocionālā - tīņu pāri reti kad noturās kopā, jo ir vēlme izmēģināt citas attiecības, patusēt, vēl nav noformulējušās vēlmes pret otru pusi utt. Pieaugušajiem ir citādi, tāpēc nepieciešams mazāks laiks, lai pārnestu attiecības citā līmenī - precības, bērns.

Piekrītu!

Tas pusaudžu, nu labi - ne pusaudžu, bet tāds vecums, kad tikko sāk kļūt patstāvīgi (bet arī - ne visi), cilvēki vēl ir sevis meklējumos, vēl nesaprot, kas ir paši, ko no dzīves grib, arī tādā emocionālā līmenī svārstības, nav īstas pārliecības. Vēlāk, kad jau jaunības hormoni pierimuši, ir pamats zem kājām, ienākumi, darbs, skaidrāks skats nākotnē un arī lielāka saprašana, ko un kā grib. Nerunāju 100% par visiem, drīzāk par lielu daļu.

Laikam tiešām jāaprecas un jāuztaisa bērns, lai kāds mūsu attiecības uztvertu nopietni

Ja tādu mērķu vadīti to darīsiet, lai iebāztu acīs, ka lūk - lieli un gudri esat, nekas vairāk par pusaudžu dumpinieciskuma izpausmi nesanāks, paši būsiet nelaimīgi un vēl bērns. Tādas lietas jādara tad, kad paši esat pārliecināti, spējat pavilkt un jūtat, ka ir īstais laiks, nevis, lai kādam kaut ko pierādītu. Tas vien liecina, ka nav vēl laiks tik nopietniem soļiem.