Par dzīves lielākajām mācībām

Pagaidām tie bijuši tādi mazi sīkumi, neliela man tā dzīves pieredze :D

uz visu mūžU ir mācība?

Piedodiet par kļūdām :D

Pēc tādiem lieliem triecieniem, kas ir bijuši salīdzinoši nesen, es tikai attapos, ka esmu tik tiešām pieaudzis cilvēks un mana lielā dzīve ir sākusies. Tas bija tā jocīgi, jo likās,ka nu mamma ar tēti tak vienmēr pasargās. :D Bet ,kad sākas pieaugušo problēmas, tad nu pašiem vien jātiek galā ar visu. Brīžiem pat gribās atpakaļ bērnību, jo tad bija tiiiik viegli, bērnudārzā kādam lellei galvu norauj - nekas, mamma nokārtos! Skolā izsit stiklu ar bumbu - nekas, mamma nokārtos! :D

Neminēšu konkrēti, bet lielākās mācības laikam bijušas, ka vērtīgs kustams un nekustams īpašums ir jāapdrošina, uz rītdienu nedrīkst atlikt to, kas izdarāms šodien, jāizrāda sava mīlestība tuvajiem, kamēr tie ir dzīvi, kā daudzas sievietes ir pamatīgas aprēķinātājas, aktrises un pašlabuma meklētājas.

Nu vairumam jau tagad vecāki arī visu nokārto.

Nespaidīt pumpas acu tuvumā!!

Sāpīgākā mācība, nekad neatliec iespēju satikties ar vecākiem ,kamēr vari, jo viens telefona zvans no paša rīta var sagraut visu pamatu zem kājām un atstāt tevi zem šo pamatu drupām.
Otra, neuzticies cilvēkiem pilnībā ,paturi galvā ,ka tevi visticamāk kādā momentā piekāsīs.

Otra, neuzticies cilvēkiem pilnībā ,paturi galvā ,ka tevi visticamāk kādā momentā piekāsīs.

Bet grūti tā dzīvot - gaiīt, kad piekāsīs.. Varbūt tā arī ir mana lielākā kļūda - neuzticos cilvēkiem tikai tad, kad viņu rīcība mani to pārliecina - neuzticēties. Bet tā sākotnēji - uzticos gandrīz visiem

Solo- nē, man laikam jau pieradums pie tā, reizēm gribās pamēģināt ,bet tad man tā gribēšana uzticēties pāriet ,tieši tik pat ātri ,kā bija uznākusi. Bet visi jau viens otru jau čakarē un uzmet, tas ir tikai laika jautājums.

Iesmu pieredzējis tāda cilvēka nodevību, kuru toreiz uzskatīju par tuvu... Izrādījās, ka tie bija tikai meli un salts aprēķins.
Šobrīd izdaru prezumpciju, ka ikviens ir nelietis, kamēr vien darbos nepierāda pretējo.

Par krāpšanu arī, nedrīkst piedot krāpšanu. Bija viena, būs arī otrā. Un ja būs otrā, būs arī trešā.

Robert- tieši tā, bet ir vērts paturēt galvā ,ka tik un tā var piekāst.

Man, līdzīgi kā Andie, mācība visam mūžam ir LAICĪGI pildīt solījumus. Kādam bezgala dārgam cilvēkam apsolīju atbraukt ciemos, laicīgi neatbraucu, un tad jau bija par vēlu. Šis solījums vēl tagad spiež sirdi...

Ja piekrāp vienu reizi tad tas atkārtosies
Ja iesit vienu reizi, tad tā nebūs pēdējā
Paļaujies tikai uz sevi un vecākiem
Nemelo sev
Ja cilvēkam kaut ko apsoli, tad izpildi to

Paļaujies tikai uz sevi un vecākiem

Ne visiem ir tik labi vecāki.

Maya. Tā tas ir. Bet dzīves laikā esmu sapratusi, ka uz saviem varu paļauties un nenodos mani un vienmēr atbalstīs.

Ir vecāki uz kuriem nevar paļauties, to es zinu. Biju domājusi tieši par savējiem.

Nu tada lielaka maciba ir kad ieberzos jo akli uzticejos agjenturai (sarunajam ar agjenturu kad irejam maju, ka vini pa depozita naudu nomaxas council tax, beigas izradijas - vini naudu savaca sev, council tax nenomaxaja, un pec gada, jau jaunaja vieta man klopejas pie durvim no bailif ar paradu piedzinju... :( ta ka tagad - tadas lietas kartojot, vienmer pieprasu rakstisku vienoshanos...

Bet nu vienmer jebkura situacija lai vai cik patikama, nepatikama butu, ir jamegjina saskatit kas pozitivs... jo tomer maciba ir laba lieta priekshdienam... :)

Nebalināt matus mājās;)

Bet , ja nopietni, drošvien gribot vien izaicināt, neteikt vārdus, ko nedomā, teiksim- viss, šķiramies utml. Jo otrs patiešām var arī atbildēt-zini, jā, es arī tā domāju.

Man nav bijuši tādi lieli triecieni, bet dzīves mācības esmu guvusi vienkārši, nonākot situācijās, kurās domāju, ka nekad nenonākšu.

Visvērtīgākais, ko esmu iemācījusies - empātija, interese par apkārtējiem. Agrāk manas (un pēc manām domām, arī visu pārējo) pasaules centrs biju es. Viss grozījās tikai ap mani un to, cik es esmu forša. Un tad, kad apkārtējie to nemanīja vai nenovērtēja, tad es atriebos. Un tolaik es brīnījos, kāpēc man nav draudzeņu. Visas, kas uzradās, ātri vien zuda. Un dažus gadus atpakaļ, kad juka mana kārtējā draudzība, mana draudzene man pateica - tu domā tikai par sevi, kad mēs tiekamies, tu runā tikai par sevi, tev interesē tikai tas, kas saistīts ar tevi un tu nepriecājies par citiem, bet gaidi, kad priecāsies tikai par tevi. Tas bija riktīgs spēriens pa pakaļu, kas lika ilgi un rūpīgi strādāt ar sevi. Draudzību, starp citu, izdevās saglābt un viņa tagad ir viens no man tuvākajiem un mīļākajiem cilvēkiem.

Esmu iemācījusies arī to, ka attiecības ir liels abpusējs darbs un kompromisu māksla.
Un pasaulē viss nav tikai balts vai melns.