Izprovocēt greizsirdību

Paldies meitenēm par ieteikumiem un iedziļināšanos manā problēmā.
Paldies Sjelo par vēstuli.
Cerēsim, ka mūsu attiecības virzīsies arī citā gultnē, bet ja godīgi nelaimīga es arī nejūtos, kā saka "vienmēr var gribēt vairāk".

Nosūtīju Tev vēstulīti, Avene. Ieskaties! :)

Lollipop, tu gan naiva. Kā kāpēc? Vecis negrib! Šitie 30-40 gadnieki tādi ir. Labi situēti, komfortabla dzīve. Ir pastāvīga sieviete. Pašam savs dzīvoklis vai māja. Kad grib kompāniju, tad ir, kad negrib tad nav. Nav nekādu sadzīves kopproblēmu. Arvien vairāk un vairāk vēroju, ka ir tādi vīrieši, kas tā arī dzīvo un viņiem ir labi.

avene - interesanti palika, tev ir pāri 30, tātad neesi zaļš skuķis, bet pieaugusi sieviete. Domājams, ka tavam partnerim arī apmēram tā pati vecuma amplitūda. Esat kopā 5 gadus, bet nedzīvojat kopā. Tiekaties bieži. Tu gaidi bildinājumu un jūties "iesprūdusi" attiecībās bez virzības. Kāda velna pēc jūs nepamēģināt kopā padzīvot?!

To Sjelo

Viena negribu palikt tāpēc, ka
pirmkārt man jau ir pāri 30,
otkārt tad man reāli būtu grūtāk- viņš man daudz kur palīdz (auto remonts, dārza darbi u.c.) treškārt-no vientulības neviens nav nomiris, bet vienalga tomēr ir labāk ar kādu kopā būt, un ceturtkārt mēs viens otru mīlam un līdz šim bijām uzticīgi viens otram.

Vienīgais variants paliek šķirties, bet vienai palikt arī negribas.

Sākumā gan tā kārtīgi parunājies, pieliec pie sienas, ka šie Tev ir ļoti nopietni jautājumi. Varbūt vīrietis par nenojauš, ka kkādu tādu principu dēļ par kopdzīvi/precēšanos apsver šķiršanos.

Un viena nepaliksi! Par to jau nu gan nedomā kā iemeslu. Tas ir tikpat dumi (atvaino), kā domāt - "ir labi tā, kā ir" ;)

Avene - Tu viena negribi palikt tāpēc, ka baidies no vientulības jeb ir cits iemesls?

Man arī tas nešķiet īsti pieņemami, bet tai pat laikā -citas izvēles jau nav. Tāpēc arī uzcepu šo tēmu, lai meklētu kādu risinājumu, kaut kā mēģinātu izprovocēt viņu.Vienīgais variants paliek šķirties, bet vienai palikt arī negribas.
Kāds tam ir iemesls es jau rakstīju, viņš saka ka ir labi tā kā ir.

pa šiem nepilnajiem 5 gadiem, mums pat nav bijis skaļu strīdu un lamāšanās, kā tas notiek daudziem pāriem, kuri dzīvo kopā. Daudzi no paziņām tiešām apskauž mani par tādu vīrieti.

nu jā... diemžēl kopdzīve tāpēc arī ir kopdzīve, ka otrs tiek pieņemts ar visām viņa "blusām", par ko gan ik pa laikam tiek "izmesta vilna" strīdu veidā. Bet tā ir normāla attiecību sastāvdaļa.
:| Man gan nebūtu pieņemami būt attiecībās ar vīrieti tik ilgi, bet pat nedzīvot kopā... man pat tā nekad nav bijis!!! Praktiski 1. attiecību mēnesī parasti tika uzsākta kopdzīve...
Vai iemesls ir finansiāls? Attālums? Nu tad es vēl kaut kā varbūt saprastu... lai gan... jūsu gadījumā tomēr kopdzīve būtu tas pirmais loģiskais attiecību tālākais pakāpiens --> tad tikai kāzas ;)

avene, un tu domā tā arī visu dzīvi turpināt dzīvot atsevišķi un staigāt pa teātriem ar viņu? viņam tak tā ir labi....

Avene - man ir prieks, ka kopumā attiecībās ar Tavu vīrieti valda harmonija! Tas ir skaisti! :) Un tomēr man ir jāpiebilst, ka čupakabra trāpījusi 10, sacīdama, ka kopdzīve... tas jau ir pavisam cits līmenis. ;) Kopdzīves laikā parasti uz "āru izlien" tas, ko neredzi ikdienā, izejot sabiedrībā ar savu vīrieti. Tēpēc kopdzīvi pirms kāzām es atbalstu, jo tas ir sava veida eksāmens, kurā lielākoties "nokrīt rozā brilles" un savu vīrieti/attiecības kopumā redzi no citas prizmas.
Kordelia ļoti labi ilustrējusi to, kādi mēdz būt vīrieši LV. ;)
L - priecājos, ka vismaz palika mierīgāk. :)

L, es pēc savas rūgtās pieredzes vispār esmu kļuvusi ļoti skeptiska pret šo visu. Iesaku noteikt kaut vai termiņu priekš sevis pašas. Kaut vai tie paši 5 gadi. Ja līdz tam neseko kāzas, goodbye. Citādi šitie "mums kopā taču tāpat labi" var ievilkties kaut visu mūžu. Vai kā manā gadījumā līdz desmit gadiem. Es tik ļoti nožēloju savu stulbumu! tagad esmu sev noteikusi termiņu 2 gadi. Ja pēc tam nesekos kopīga nākotne, es iešu prom. Lai cik labi būtu, lai kā mīlētu un kā uz pušu rautu. Viss, es vairs netaisos auklēties.

Kopdzīve nebūt nav tas pats, kas iziet sabiedrībā, iet izklaidēties.
Kad tomēr uzsāksiet kopdzivi, tad sapratīsi.

Lai gan mēs nedzīvojam kopā, es neuzskatu, ka man šis laiks ir iztērēts pa tukšo. No malas skatoties, mūsu attiecības ( ja neskaita kopdzīvi) ir daudz labākās nekā apkārtējo paziņu un darba biedru attiecības. Viņšš pret mani ir tiešām mīlošs, iejūtīgs un visādi citādi labs. Kopā mēs daudz pavadām laiku, apmeklējam teātrus, balles, koncertus u.t.t. Izejam kopā sabiedrībā. Daudz ko darām kopā. Ja tā padomā, tad man nav pat ko pārmest savam vīrietim, jo pa šiem nepilnajiem 5 gadiem, mums pat nav bijis skaļu strīdu un lamāšanās, kā tas notiek daudziem pāriem, kuri dzīvo kopā. Daudzi no paziņām tiešām apskauž mani par tādu vīrieti.

Lollipop, paldies tev! Uzmundrināji mani :)

L. tavās attiecībās lēni, bet tomēr ir progress, jūs sākāt dzīvot kopā. Izbaudiet šo kopādzīvošanas laiku, kad esat tikai divi vien un viens otram. Kad saderināsieties un apprecēsieties, tad atkal tas liksies bikucīt savādāk. Un, kad pēc tam bērni parādīsies, tad vairs to brīvo "divi vien" laiku atpakaļ neatgriezīsiet. Visam savs laiks, bet galvenais, ka jums abiem ir tā vīzija uz nākotni. Autorei izpaliek tā virzība uz priekšu...

Sjelo, nomierināji mani. Paldies! Vēl pāris gadus varu neuztraukties :D Bet nu ir tā, ka paskatās apkārt, paziņa manos gados aprecējusies, cita saderinājusies, citām mazie. Bet es te sēžu 5 gadus ar tekstu "ir labi tā kā ir". Man jau tas, ka vel nav gredzena vai kas tāds netraucē, varu bez tā iztikt vel pagaidam, bet bik jau sirsniņā graužas un, izlasot šo diskusiju, sāku uztraukties.

L - daudz kas atkarīgs no tā, cik jauni esat. Ja, piemēram, Tev ir 18 gadi (piemēram! Nesaku, ka tā ir :D) un puisim arī aptuveni tas pats vecums, tad, protams, kāzas var vēl gaidīt. Galu galā - Jūs taču esat jauni. Bet, ja, piemēram, Tev ir 28 gadi un puisim 30 gadi, tad, manuprāt, būtu laiks tā kā domāt par precībām... ;)
Tas, protams, mans subjektīvais viedoklis. :)

nesaprotu kāpēc dažiem kāzas, laulība liekas nezkāds bubulis?
"ir lai tā kā ir" "papīrs un gredzens jau neko nemainīs" ir klasiskās atrunas.
ja jau tas tev neko nemaina, tad kādēļ ir tik grūti izdabāt savam mīļotajam cilvēkam un aprecēties? jo tas taču neko tev nemainīs tikuntā!! tad vismz iepriecināsi savu mīļoto.

uzksatu ka tā ir nevēlēšanās saistīties ar šo cilvēku pa nopietnam, bailes no atbildības, vai nevēlēšanās uzņemties atbildību.

Manā gadījumā mainīsies. Lai gan mēs satiekamies gandrīz katru dienu, mēs nedzīvojam kopā.

nu varbūt vajag padzīvot kopā , janu kopdzīve izrādās baigi neforša, tad taču vieglāk aiziet katram uz savu pusi, nekā kārtot visus papīrus un tāpat būsi šķirtene ...