Izprovocēt greizsirdību

Lai gan mēs satiekamies gandrīz katru dienu, mēs nedzīvojam kopā.

Eu, meitene...jūs pēc 5 gadu draudzēšanās nedzīvojat pficiāli kopā un tu gaidi kāzas,kamēr viņam īr labi kā ir"? Es esmu ļoti pārliecināta, ka kāzu nebūs tavā gadījumā, ja vīrietis pat pēc 5 iem gadiem negrib uzsākt oficiāli kopdzīvi, ar kopīgu mitekli, kopīgiem pienākumiem utt...

Nemainās nekas pēc kāzām tiem, kuri jau līdz kāzām dzīvo kopā, bet kā jau rakstīju- mēs nedzīvojam kopā.

Man vienai paziņai bija līdzīgi. Viņa ar puisi bija salīdzinoši ilgi kopā un vēlējās, lai puisis prec, bet bildinājums nesekoja. :( Beigu beigās abi pašķīrās. Lūk, manas domas: ja puisis nevēlas laulības, tad acīmredzot mīlestība pret meiteni tomēr nav tik liela, jo, ja mīlētu, tad būtu tā vēlēšanās saistīties laulības saitēm.

Piekrītu pēdējam DaYa komentāram:

Tā, pirmkārt, ir uzticības izteikšana šai sievietei, tas ir statuss (tas mūsdienās nav mazsvarīgi), tās ir juridiskas saistības = drošība. Tas nav tikai gredzens.
Manā skatījumā kāzas ir loģisks nākamais solis pēc vienkāršas "draudzēšanās".

avene - tas nebija par tevi, bet par manu stāstu par meiteni, kurai puisis pārmet pašķiršanos. No offense! Saprotu tavu vēlmi izkustināt savas iesūnojušās attiecības un virzīties uz to attīstību, bet te gan vairāk tiek apspriesti līdzekļi kā to maksimāli efektīvi izdarīt.

Izlasot šo diskusija, tāda sajūta, ka es būtu muļķe. 4 gadus tikāmies, nedzīvojām kopā, tagad augustā būs pagājis gads, kopš sākām dzīvot kopā un 5 gadu jubileja. Un par precēšanos arī saņemu atrunu "ir labi tā kā ir". Es tagad nejokoju šo prasot, bet vai tiešām tad sanāk ka 5 gadus no savas dzīves esmu iztērējusi pa tukšo?

Manā gadījumā mainīsies. Lai gan mēs satiekamies gandrīz katru dienu, mēs nedzīvojam kopā.

nu varbūt vajag padzīvot kopā , janu kopdzīve izrādās baigi neforša, tad taču vieglāk aiziet katram uz savu pusi, nekā kārtot visus papīrus un tāpat būsi šķirtene ...

nesaprotu kāpēc dažiem kāzas, laulība liekas nezkāds bubulis?
"ir lai tā kā ir" "papīrs un gredzens jau neko nemainīs" ir klasiskās atrunas.
ja jau tas tev neko nemaina, tad kādēļ ir tik grūti izdabāt savam mīļotajam cilvēkam un aprecēties? jo tas taču neko tev nemainīs tikuntā!! tad vismz iepriecināsi savu mīļoto.

uzksatu ka tā ir nevēlēšanās saistīties ar šo cilvēku pa nopietnam, bailes no atbildības, vai nevēlēšanās uzņemties atbildību.

L - daudz kas atkarīgs no tā, cik jauni esat. Ja, piemēram, Tev ir 18 gadi (piemēram! Nesaku, ka tā ir :D) un puisim arī aptuveni tas pats vecums, tad, protams, kāzas var vēl gaidīt. Galu galā - Jūs taču esat jauni. Bet, ja, piemēram, Tev ir 28 gadi un puisim 30 gadi, tad, manuprāt, būtu laiks tā kā domāt par precībām... ;)
Tas, protams, mans subjektīvais viedoklis. :)

Sjelo, nomierināji mani. Paldies! Vēl pāris gadus varu neuztraukties :D Bet nu ir tā, ka paskatās apkārt, paziņa manos gados aprecējusies, cita saderinājusies, citām mazie. Bet es te sēžu 5 gadus ar tekstu "ir labi tā kā ir". Man jau tas, ka vel nav gredzena vai kas tāds netraucē, varu bez tā iztikt vel pagaidam, bet bik jau sirsniņā graužas un, izlasot šo diskusiju, sāku uztraukties.

L. tavās attiecībās lēni, bet tomēr ir progress, jūs sākāt dzīvot kopā. Izbaudiet šo kopādzīvošanas laiku, kad esat tikai divi vien un viens otram. Kad saderināsieties un apprecēsieties, tad atkal tas liksies bikucīt savādāk. Un, kad pēc tam bērni parādīsies, tad vairs to brīvo "divi vien" laiku atpakaļ neatgriezīsiet. Visam savs laiks, bet galvenais, ka jums abiem ir tā vīzija uz nākotni. Autorei izpaliek tā virzība uz priekšu...

Lollipop, paldies tev! Uzmundrināji mani :)

Lai gan mēs nedzīvojam kopā, es neuzskatu, ka man šis laiks ir iztērēts pa tukšo. No malas skatoties, mūsu attiecības ( ja neskaita kopdzīvi) ir daudz labākās nekā apkārtējo paziņu un darba biedru attiecības. Viņšš pret mani ir tiešām mīlošs, iejūtīgs un visādi citādi labs. Kopā mēs daudz pavadām laiku, apmeklējam teātrus, balles, koncertus u.t.t. Izejam kopā sabiedrībā. Daudz ko darām kopā. Ja tā padomā, tad man nav pat ko pārmest savam vīrietim, jo pa šiem nepilnajiem 5 gadiem, mums pat nav bijis skaļu strīdu un lamāšanās, kā tas notiek daudziem pāriem, kuri dzīvo kopā. Daudzi no paziņām tiešām apskauž mani par tādu vīrieti.

Kopdzīve nebūt nav tas pats, kas iziet sabiedrībā, iet izklaidēties.
Kad tomēr uzsāksiet kopdzivi, tad sapratīsi.

L, es pēc savas rūgtās pieredzes vispār esmu kļuvusi ļoti skeptiska pret šo visu. Iesaku noteikt kaut vai termiņu priekš sevis pašas. Kaut vai tie paši 5 gadi. Ja līdz tam neseko kāzas, goodbye. Citādi šitie "mums kopā taču tāpat labi" var ievilkties kaut visu mūžu. Vai kā manā gadījumā līdz desmit gadiem. Es tik ļoti nožēloju savu stulbumu! tagad esmu sev noteikusi termiņu 2 gadi. Ja pēc tam nesekos kopīga nākotne, es iešu prom. Lai cik labi būtu, lai kā mīlētu un kā uz pušu rautu. Viss, es vairs netaisos auklēties.

Avene - man ir prieks, ka kopumā attiecībās ar Tavu vīrieti valda harmonija! Tas ir skaisti! :) Un tomēr man ir jāpiebilst, ka čupakabra trāpījusi 10, sacīdama, ka kopdzīve... tas jau ir pavisam cits līmenis. ;) Kopdzīves laikā parasti uz "āru izlien" tas, ko neredzi ikdienā, izejot sabiedrībā ar savu vīrieti. Tēpēc kopdzīvi pirms kāzām es atbalstu, jo tas ir sava veida eksāmens, kurā lielākoties "nokrīt rozā brilles" un savu vīrieti/attiecības kopumā redzi no citas prizmas.
Kordelia ļoti labi ilustrējusi to, kādi mēdz būt vīrieši LV. ;)
L - priecājos, ka vismaz palika mierīgāk. :)

avene, un tu domā tā arī visu dzīvi turpināt dzīvot atsevišķi un staigāt pa teātriem ar viņu? viņam tak tā ir labi....

pa šiem nepilnajiem 5 gadiem, mums pat nav bijis skaļu strīdu un lamāšanās, kā tas notiek daudziem pāriem, kuri dzīvo kopā. Daudzi no paziņām tiešām apskauž mani par tādu vīrieti.

nu jā... diemžēl kopdzīve tāpēc arī ir kopdzīve, ka otrs tiek pieņemts ar visām viņa "blusām", par ko gan ik pa laikam tiek "izmesta vilna" strīdu veidā. Bet tā ir normāla attiecību sastāvdaļa.
:| Man gan nebūtu pieņemami būt attiecībās ar vīrieti tik ilgi, bet pat nedzīvot kopā... man pat tā nekad nav bijis!!! Praktiski 1. attiecību mēnesī parasti tika uzsākta kopdzīve...
Vai iemesls ir finansiāls? Attālums? Nu tad es vēl kaut kā varbūt saprastu... lai gan... jūsu gadījumā tomēr kopdzīve būtu tas pirmais loģiskais attiecību tālākais pakāpiens --> tad tikai kāzas ;)

Man arī tas nešķiet īsti pieņemami, bet tai pat laikā -citas izvēles jau nav. Tāpēc arī uzcepu šo tēmu, lai meklētu kādu risinājumu, kaut kā mēģinātu izprovocēt viņu.Vienīgais variants paliek šķirties, bet vienai palikt arī negribas.
Kāds tam ir iemesls es jau rakstīju, viņš saka ka ir labi tā kā ir.

Avene - Tu viena negribi palikt tāpēc, ka baidies no vientulības jeb ir cits iemesls?

Vienīgais variants paliek šķirties, bet vienai palikt arī negribas.

Sākumā gan tā kārtīgi parunājies, pieliec pie sienas, ka šie Tev ir ļoti nopietni jautājumi. Varbūt vīrietis par nenojauš, ka kkādu tādu principu dēļ par kopdzīvi/precēšanos apsver šķiršanos.

Un viena nepaliksi! Par to jau nu gan nedomā kā iemeslu. Tas ir tikpat dumi (atvaino), kā domāt - "ir labi tā, kā ir" ;)