Tām, kuras precētas, saderinātas

Gde vopros?

Kāds īsti ir jautājums? :)

Fuck :D

Es caur telefonu sēžu un man kkas nogāja greizi :D te būs

GRibu pajautāt visām tām, kuras pēc bildinājuma lidoja spārnos - cik ilgi jūs esat kopā ar savu draugu? Jo es, piemēram, esmu kopā ar savu draugu jau 5gadus un man liekas, ka tālāk sekos vienīgi bildinājums. ..nu, vai šķiršanās, ja kko nesadalīsim. Bet es nebļaustitos visiem apkārt, ka mani nupat bildināja, jo tas taču ir skaidrs, ka tas notiks. Paskaidrojiet, man lūdzu, par ko tik milzīgs prieks? Varbūt kkas nav kārtībā ar mani?

jo tas taču ir skaidrs, ka tas notiks.

Nu nesaki vis, ir daudz pāru, kas līdz tam nenonāk arī pēc 10 gadiem.

Pirms pāris mēnešiem lasīju rakstu, kurā bija kaut kādas aptaujas rezultāti - aptuveni 60% vīriešu dzīvo kopā ar sievietēm, ar kurām savu nākotni neplāno.

Nu... es laikam tomēr neesmu mērķauditorija, jo, kā jau esmu šeit teikusi, nebiju no tām, kas lec no biksēm laukā, lai tik mani bildinātu un apprecētu. Mani bildināja, kad kopā bijām 5 gadus, vēl pēc gada precējāmies. Es biju ļoti aizkustināta un tas mani ar vīru ļoti satuvināja. Man likās ļoti mīļi, ka viņš vēl pēc visiem šiem gadiem bija satraukts un samulsis. Bijām aizbraukusi 2 dienu atpūtā, dzīvojāmies pa ūdeņiem un viss bija super, atmiņas par tām 2 dienām ir brīnišķīgas... bet tā būtu bijis arī bez bildinājuma. Tā kā īsti atbildēt nevarēšu, no kurienes tā sajūsma.

Librai piekrītu - jārēķinās ar to, ka tas bildinājums var arī nebūt. Es zināju, ka nebūtu šķīrusies arī tad, ja mani nebildinātu. Man pašos pamatos liekas absurdi - gribēt ar to cilvēku precēties un vienlaikus šķirties... bet nu situācijas ir dažādas.

Libra, bet es taču saku - tālāk būs vai, nu, bildinājums vai šķiršanās. Vai nāve. :D bet tāpat, kas tur tik īpašs, lai kliegtu par to visiem? Man sāk likties, ka ar manām attiecībām kkas nav labi...

Lina, bildināja pēc 1.5 gadu kopā būšanas, pēc pusgada apprecējāmies :) Bet mēs kopdzīvi uzsākām pēc divu nedēļu pazīšanās...tā kā visi niķi un stiķi bija izlīduši laukā.
ja ir tā sajūta, ka tas ir mans īstais, ko tad vairs? :)

Mani tieši interesē tas, kā citas iet pa ielu un bļauj - "guess what? Im mrs Anderson gonna beeee!" Un tāda veoda stāsti. Jā, pēc 1, 5 gadu attiecībām man arī laikam būtu tāda reakcija, bet tgd viss liekas tik pierasts, ka....

Jā, pēc 1, 5 gadu attiecībām man arī laikam būtu tāda reakcija, bet tgd viss liekas tik pierasts, ka....

Es tā pilnīgi noteikti nedarīju, jo tas viss likās tik pašsaprotami, un likās, ka esam jau pazīstami ļoti ilgi. Viss notika ļoti organiski un loģiski.

Lina, man gan liekas, ka ar Tevi kaut kas īsti nav kārtībā, nevis ar Tavām attiecībām, ka tagad bija jāizveido atsevišķa tēma. Katrs cilvēks savas emocijas izrāda savādāk.Ja meitene gribēja ar to padalīties ar citiem,tad, lai viņa tā dara,kas Tev no tā dzīvē mainās? Izlasiji par vienu pozitīvu notikumu kāda cita dzīvē, vai tas kaut kā mainija vai ietekmēja Tavu ikdienu? Ne tak! Bet tam otram tas varbūt nozīmē visu uz doto brīdi..

Bildināja pēc 8 gadiem. Un bija tā sajūta :) kā tu domā, ja tavs mīļotais vīrietis tevi bildinās, būs tāds ok...bez emocijām :D

Mani bildināja gadu pēc draudzēšanās. Es biju patīkami pārsteigta, bet eiforija tā viennozīmīgi nebija. 4 mēnešus pēc bildinājuma apprecējāmies. Es laikam neesmu tādā ziņā emocionāla, jo arī kāzās es neraudāju :D

Es esmu raudājusi tikai, lasot dažas mīlestības vēstules no vīra. Jo viņš nav romantiķis, bet ir tik īpašus vārdus man veltījis.

Viennozīmīgi - pēc 3,4 vai 5 gadiem es noteikti bildinājumu uzskatītu par pilnīgi ikdienišķu lietu - ir taču vienreiz jāapprecas.

Dixie, kas tur slikts, ja izlasot vienu tēmu, man rodas pārdomas par savām attiecībām un es izveidoju tēmu, lai pajautāju par citu domām un pieredzi? Vai es kādu nosodu, vai? Es nesaprotu Tevi

aptuveni 60% vīriešu dzīvo kopā ar sievietēm, ar kurām savu nākotni neplāno.

Atļaušos pakomentēt, ka lielākā daļa vīriešu savu nākotni VISPĀR neplāno. :D

Šogad paliek 5 gadi kopā un šogad bildināja. Nevienam uz ielas sejā nekliedzu, bet biju ļoti laimīga un laimīgi dalījos ar savu ziņu ar cilvēkiem, jo vienkārši...biju laimīga. Es nezinu, kā savādāk to paskaidrot. Tas man bija skaists mirklis, kurš izraisīja ļoti pozitīvas emocijas.
Cilvēki dažādi. Es nevarētu saņemt bildinājumu bez emocijām, bet tikmēr ir citi cilvēki, kuri vispār nemaz nebildina, bet vnk lietišķi sarunā, ka vajag parakstīt papīrus. Katram savs.
Nesaprotu kas tur slikts, ja citi dalās ar savām pozitīvajām emocijām.

Šis izskanēja kā nosodījums,ja esmu pārpratusi,piedod.

Bet es nebļaustitos visiem apkārt, ka mani nupat bildināja, jo tas taču ir skaidrs, ka tas notiks. Paskaidrojiet, man lūdzu, par ko tik milzīgs prieks? Varbūt kkas nav kārtībā ar mani?
Bija domāta,ka šī rindkopa.

Mani vīrs bildināja pēc kāda pusgada kopābūšanas, apprecējāmies 8. pazīšanas mēnesī un nu, gaidam bebi. Eiforijā nebijām. Jau kad sākām tikties, bija sajūta abiem, ka esam jau kādus 10 gadus kopā. Mūs saderināja Miervaldis Jenčs, tur gan bija mums abiem šoks, kad viņš pateica - apsveicu Jūs. Jūs esat saderināti. Darbā visu laiku smaidīju :)

mees bijaam kopaa 4 gadu, 3 no tiem dziivojaam kopaa. tad bildinaaja. preceesimies naakamajaa vasaraa