Autovadītāja tiesības - obligāta lieta mūsdienās?

Es uzskatu, ka nekas traks jau nenotiek, ja esi nolicis tiesības. Ar katru dienu apmācības kļūst ar vien dārgākas (benziina cenas un vispārīgs cenu kāpums), citreiz lieliskam darba piedāvājumam klāt nāk noteikums, ka nepieciešama B kategorijas a/v apliecība, ja ir nepieciešamiiba vari nokļūt no punkta A uz punktu B neesot atkarīga no sabiedriskā, no laikapstākļiem, ja brauc ar riteni; kā arī no kāda cita, jo brauc kad gribi un uz kurieni gribi. Es vispār uzskatu, ka jo jaunāks esi (tie paši 18), jo vieglāk nolikt, jo, pirmkārt, nav darbs, no kura jāizraujas, lai tiktu uz autoskolu, kā arī galva vieglāka. Man liekas, ka vecāki vienkārši grib, lai tev būtu tās tiesības un vēlāk nebūtu jānožēlo.

Oi, es esmu laimīga, ka pagaišvasar noliku. Kautkā spontāni iesāku un gāju līdz galam. Protams, tieši tagad man viņas vienkārši makā stāv, jo autiņš vēl nav, bet nu es domāju tiesības, tā ir vērtība. Šodien tev viņas nevajag, rīt tev jau mašīna sētā varbūt stāv no Superbingo :D, kaut arī nav tā mašīna, uzskatu, ka noder un viss.
Un braukt man patīk, bet pa taisnu ceļu, kur man neviens virsū nevar uzskriet un es viņam. :)

Kāda gan jēga tās kārtot, ja zinu, ka nekad nebraukšu, neatkarīgi no tā, būs vai nebūs man mašīna?

Varu saprast, ka vecāki vēlas, lai man būtu tas, kā pašiem nav, bet man šķiet, ka tas ir tā muļķīgi iedomāties, ka visiem mūsdienu cilvēkiem noteikti ir vajadzīgas tiesības.

noliku kad bija 18.
ļoti patīk braukt, un ir tāda brīvības sajūta, jebkurā mirklī vari ielekt mašīnā un doties da jebkur.
un neciešu sabiedrisko, smird un mūždien pārbāzts, nesaprotu kā cilvēki labāk brauc ar sabiedrisko nekā ar savu auto.
liekas, tie kas negrib auto un tiesības, vienkārši nav pietiekami izbaudījuši tās ērtības. savādāk man to grūti saprast :D

Kāda gan jēga tās kārtot, ja zinu, ka nekad nebraukšu

to tu nekad nevari paredzēt

Manuprāt, vadītājam ir jābūt mierīgam un nosvērtam, vienmēr gatavam reaģēt, nevis trīcošam nervu kamolam.

Jā, un visi autovadītāji bija tik harmoniski pirmo reizi apsēžoties pie stūres :)
Zinu puisi, kurš ir ļooti nervozs- rausta valodu, streso par katru sīkumu, katru dienu redzu ik pa laikam trīcošas rokas (ja blakus apstājas skaista meitene utt). Un viņš ikdienā pārvietojas ar auto (lai gan es nezinu kā viņš izgāja neiroloģisko pārbaudi...). Jā, bieži pabrauc daudzām vietām garām, aizsapņojas pie luksofora, aizraujoties ar runāšanu uzspiež uz 120 km stundā pašam nemaz nemanot un vēl un vēl. Bet brauc jau 7ņus gadus un vēl ir dzīvs. Es šaubos, ka Tavs nervozuma līmenis ir augstāks kā viņam, tā ka mazliet apdomā, ka Tu neesi nekādā īpašā nervozā nevarīte, kamēr pārējie ir nesatricināmi kā akmeņi ;)

Kāda gan jēga tās kārtot, ja zinu, ka nekad nebraukšu, neatkarīgi no tā, būs vai nebūs man mašīna?

Kā var kaut ko tik kategorisku apgalvot? Tev ir veģetatīvā distonija smagā pakāpē vai kas tamlīdzīgs? Uznāk panikas lēkmes ejot pa ielu? Tad vēl varbūt varu saprast...

Jēziņ, nu nekārto tad!

Arī savu lomu spēlē persona, kas māca braukt. Kad mazāka mācījos ar tēvu, pēc pirmajām minūtēm dabūju traumu uz daudziem gadiem sēsties pie stūres. Līdz ieķēros kādā puisī un jaukā, romantiskā atmosfērā, skaistas dabas ieskautos lauku ceļos viņš bija mans instruktors. Romantiskākā stunda, ko es jebkad esmu piedzīvojusi un lepnums par sevi reizē. Tā bija reize, kad piesēdos pie stūres pēc desmit gadu pārtraukuma.

Nu es sapratu, ka tiesības man ir nenormāli nepieciešamas bērna dēļ. Pat situācijā, kad bērns ir saslimis - tu gribētu viņu vest ar sabiedrisko? Vai arī uz dārziņu? Man liekas tā ir bērna mocīšana, staipīt apkārt ar sabiedrisko. Vnk padomā par nākotni, ne vienmēr vīrs/ draugs varēs visur aizvest, a tā tu nebūsi ne noviena atkarīga. Varu tikai teikt, ka tiesības ir viens liels +! Kopš braucu ar mašīnu dzīve ir ļoti atvieglota.

Esi kaadreiz meeginaajusi braukt, ka tik droshi vari pateikt, ka tas nav tev? No saakuma iemaacies braukt un tad arii vareesi izlemt, vai tev ir taa nervu sisteema domaata braukshanai vai nee.

Jā, esmu meģinājusi sēdet pie stūres tuva cilvēka pavadībā. Ar vienu tādu reizi man pietika, lai saprastu, ka tas nav man.

Bet nu labi, pēc komentāriem sapratu, ka ne es tāda vienīgā bez braukšanas spējām:)

atceros vidusskolā daudziem bija akstuāli likt tiesības. Man kaut kā nē un tagad arī nav. Varbūt pēc pāris gadiem, bet arī neesmu pārliecināta, jo braukt pa otru ceļa pusi man joprojām liekas dīvaini.


Manuprāt, tiesības ir jāliek, ja ir patiesa interese. Nu negribēsies macīties par to, kas neinteresē un šķiet pagalam nevajadzīgs.

Ir grūtāk ja ģimenē nav nevienam mašīnas. Man tā, bija. Un kad beidzot noliku tās tiesības, tāpat man nebija ne mašīnas, ne arī īsti drošs pie stūres jutos. Tad pirmais nopirktais lūznis, pirmo reiz uzpildīties, pirmās tehniskās problēmas, pirmā izbrāķētā skate un nav kam lūgt padomu.

Labāk noliec jau tagad. Saprotu, ka nevēlies un neredzi sevi kā šoferi. Bet ar laiku iegūt tiesības paliks tikai grūtāk (tā runā). Un ja tev šobrīd ir gan laiks, gan vecāki dod līdzekļus, labāk izmanto to.
Tici man, daudz grūtāk būs tad, kad tev viņas nenormāli vajadzēs, bet nebūs laika kārtot. Es kādreiz ne reizi vien kodu pirkstos par to, ka nebija tiesības Labāk, lai tas rozā papīriņš stāv. Man lielākā daļa draudzeņu ir ar tiesībām, bet neviena nebrauc, jo visas dzīvo centrā un visur tiek ar kājām, bet tomēr vajadzības gadījumā viņas var sēsties pie stūres.

Nav jau slikti, ja tiesības ir noliktas...es savas noliku, šķiet, pirms 2 gadiem? es neatceros.
Braukšana man nav nekāds mīļākā nodarbe, bet ja liktu tagad izvēlēties likt vai nelikt - es otreiz neliktu tiesības.
Man īsti nepatīk braukt.

Manuprāt, autovadītāja tiesības ir vienreizēji noderīga lieta. Es tavā vietā noteikti izmantotu iespēju. Un varbūt, trenējoties, tev iepatiksies sēdēt pie stūres.

Kaut vai darbam var kādreiz noderēt auto tiesības :)

Bet tā reāli ja visur tiec kur vajag un neprasās pašai auto vari nelikt :) jo nolikt tiesības varēsi jebkurā brīdī :) bet stāvot tiesībām uz plauktiņa tāpat ātri aizmirsīsi un uz ceļa būsi nepārliecinoša.

Es pilnībā saprotu kā ir kad ir bail sēsties pie auto stūres. Es saprotu Tevi. Man sagriežas vēders no domas vien, šķiet, ka asinsrite apstājas, uz galvas krīt debesis un pēkšņi ekstremitātes ir pielietas ar betonu. Nespēju pakustēties, nespēju parunāt. :D

Bet tiesības ir jākārto.
Man ir bērnbas trauma, tādēļ man ir kādi pieci milijoni iemeslu nebraukt ar mašīnu. Bet es lēnu, mierīgu garu cenšos cīnīties ar šo... nu, nezinu - tas ir kaut kas lielāks par bailēm. :D
Tas, ka romantiskā gaisotnē kļūst vieglāk man nepalīdzēja. Nekas nespēj būt jauks, ja saistīts ar auto vadīšanu. Tomēr, es saprotu, ka šī psiholoģiskā barjera ir jāsalauž. Un to lauzt var tikai vienā veidā - ķeroties vērsim pie ragiem. Es neteiktu, ka tas ir viegli, bet lēnām čunčinot uz priekšu paliek labāk. Nosacīti labāk, bet labāk.
Es diez vai pēc tiesību nokārtošanas šīs tiesības izmantošu dienu dienā, taču saprotu, ka dzīvē var bū daudz situācijas, kurās šīs tiesības var būt izšķirošas. Un, jo ilgāk es gaidīšu, jo grūtāk būs sevi pārvarēt.

Iesaku arī Tev - saņemties un tikt ar šo lietu galā. Bailes ir mūsu galvā un tās ierobežo mūsu dzīvi un iespējas.

Kas tie par jauniem likumiem?

No 1.janvāra visi, kas liks tiesības līdz 25g.v. varēs braukt tikai ar 1,3l motoriem. Nezinu, vai tas, ka eksāmens būs garāks un būs arī vairākas mācību stundas braukšanas, vai tas arī ir pieņemts.