Tām, kuras pieredzējušas mīlestību.

Es domāju, ka savu bijušo mīlēšu visu mūžu. Kā cilvēku. Kā vīrieti un parnteri nevēlos viņu sev blakus vairs nekad. Bet kā cilvēku, protams, ka mīlu un mīlēšu, vienmēr man būs dārgs. Jo viņš taču bija ar mani noteiktā laika posmā ar mani, viss, kas kopā pārdzīvots, iemācīts, tas taču nekur nepazūd.

Man gluži tas pats

Man liekas, es vispār nemāku mīlēt.

Loti patika Chanely teiktais!Tiesi to pasu gribeeju pateikt par savu pirmo viiru!

chanely Varbūt tie, kas ne īpaši jauki izsakās par saviem bijušajiem nemaz nav tā patiesi mīlējuši viņus?

colombiana Varbūt tev vienkārši nav trāpījies tāds ''īstais'' vīrietis, kuru Tu spētu iemīlēt?

cloo, ko nozīmē patiesi... Katram jau tā mīlestības definīcija arī sava. Es negribu noniecināt neviena mīlestību. Un negribu teikt, ka vot tu neesi pa īstam mīlējis. Ir, noteikti, ka ir mīlējis. Mīlējis tā, kā ir PRATIS mīlēt. Kāds prot mīlēt nesavtīgi. Kāds prot tikai egoistiski. Ja cilvēks prot mīlēt tikai tā, tad kā no viņa var pieprasīt mīlēt citādi, pa jūsu prātam. Mana mīlestības definīcija ir ņemta no vēdiskā principa, kur ir runa par brīvu enerģijas plūsmu. Līdz ar to, manuprāt (un to uzsveru) šādos gadījumos nav bijusi mīlestība. Ja paliek kaut kāds tāds rūgtums vai pat naids.

Man liekas, es vispār nemāku mīlēt.

+++
Un esmu no tām, kas par bijušajiem var izteikties slikti, jo ja attiecību laikā viss ir bijis +/- kārtībā, tad attiecību beigās vienmēr ir izlīdušas tādas lietas, par kurām pat nebūtu iedomājusies vai pamanījusi. Un pārsvarā, viss cūciskais tiek darīts, jo vīrieši nesaprot, kā es varu tā vienkārši pārtraukt attiecības, netic, ka jūtas izgaist pavisam. Bet tā nu ir.

Nepārvelku lielu strīpu,taču puisi,kuru mīlēju labāk redzu ejam nekā nākam,jo esam kļuvuši pavisam dažādi cilvēki ar citām vērtību skalām.

Man tāpat kā Nazītim, bet vienmēr esmu apskaudusi tās meitenes, kas prot saglabāt draudzīgas attiecības ar bijušajiem. Es biju vienā tusiņā, kur meitenei uz dzimšanasdienu bija kādi vismaz 5 bijušie, kopā iedzēra un dejoja, tikmēr viņas esošais puisis bija lielā neizpratnē, uzzinājis, ka viņas "draugi" ir viņas bijušie :D

Ja ceļi šķirušies, tad priekškam jūtas glabāt. Nav jau bijis tā, ka aizmirstās mēneša laikā, bet ar sevis strādāšanu gada laikā var tikt pāri. Es nekad neesmu griezusies atpakaļ....taču man ir tā, ka bijušie vēl pēc vairākiem gadiem atzīstas, ka mīl un būtu gatavi veidot attiecības no jauna.

Hmm, man kaut kā liekas, ka biežāk pirmā mīlestība ir tā, kas paliek sirsniņā. Mēs tā nesmuki izšķīrāmies, bet pēc kāda gada vai diviem izlīgām un sākām ik pa laikam satikties un komunicēt. Man atmiņā palikušas tikai labās lietas un joprojām siltas jūtas pret šo puisi. Bet tā tas arī paliks. Pirmā mīlestība paliek sirsniņā.
Ar otru ex dejojam kopā vienā deju kolektīvā. Esam labi paziņas, neteiktu, ka draugi. Bet arī ienaidnieki nē. Aprunājamies, pasmejamies, bet tā speciāli viens otra kompāniju nemeklējam.

Man kaut kādas jūtas ir saglabājušās tikai pret vienu no bijušajiem, ne jau tā, ka atkal gribētu būt ar viņu kopā, pat nesatieku viņu, nesazinamies, viss tur sen ir beidzies, esmu laimīga citās attiecībās, bet nu dziļi sirdī viņš man joprojām ir dārgs un tāds..nu ļoti īpašs.

Pret pārējiem bijušajiem man nekādu jūtu nav, droši vien nebija nekādas mīlestības, vairāk tāda iemīlēšanās, būtu gribējies saglabāt draudzīgas attiecības, bet nav sanācis.

Es domāju, ka savu bijušo mīlēšu visu mūžu. Kā cilvēku. Kā vīrieti un parnteri nevēlos viņu sev blakus vairs nekad. Bet kā cilvēku, protams, ka mīlu un mīlēšu, vienmēr man būs dārgs. Jo viņš taču bija ar mani noteiktā laika posmā ar mani, viss, kas kopā pārdzīvots, iemācīts, tas taču nekur nepazūd. Tāpēc man arī liekas dīvaini, ka tiek izteiktas nievājošas iezīmes par bijušajiem, tiek nīsti vai vēl kaut kas tamlīdzīgs. Manuprāt, šādos gadījumos īsta mīlestība tur nemaz nav bijusi. Bet valda kaut kādi ievainoti ego un emocijas, nevis brīva enerģijas plūsma, kas tad arī ir mīlestība

Tiešām labi pateikts.
Man mans bijušais diezgan sāpīgi izdarīja, kad šķīrāmies, bet tagad esmu jau pieradusi. Kaut kaut kur dziļi sirdī es vēl domāju par to, ka varbūt tomēr kādreiz mēs būsim kopā, tik daudz kā agrāk es par to nedomāju. Ilgu laiku mēs nekontaktējāmies vispār, jo zinājām, ka tas nenovedīs ne pie kā laba, bet vienu dienu aizgājām kopā uz teātri. Viss bija kārtībā un sapratām, ka varam kontaktēties arī kā paziņas, jo kopā tik daudz pārdzivots, ka negribas palikt par svešiem cilvēkiem. :) Par spīti visam sāpīgajam ko viņš man nodarīja, visiem maniem draugiem saku, ka viņš ir labs cilvēks, jo izdarīja man arī daudz laba.

Tā viena dāma, kura manā sirdī atstājusi dziļus nospiedumus, vienmēr man būs īpaša. Konkrētajā dzīves posmā mēs viens otram bijām vajadzīgi, tagad ejam katrs savu ceļu, bet tas nenozīmē, ka nemīlu viņu vairs, tikai tā mīlestība ir citā līmenī.
Viedie saka, ka šādā veidā mēs attīrām un attīstām savu apziņu.

chanely Jāpiekrīt gan, kats mīl ''pa savam'', bet es biju vairāk domājusi, ka varbūt bijusi stipra pieķeršanās, iemīlēšanās, bet pavisam nav ''atvēries cilvēks'', nav ļāvies nedz enerģiju apmaiņai, nedz sajūtām, kas ''rodas sirsniņā'' utt. Jo nejau visus mīlam. Mīlam tos, kas mums īpaši, bet lai mīlētu to īpašo, ir jāmīl gan sevi, gan jāļauj sevi mīlēt, gan jāatveras, lai otru cilvēku ielaistu sirsniņā un spētu sākt mīlēt - katrs pa savam.

man bija viens bijušais (lai vieglas smiltis...) kurš šķiroties novēleja man veiksmi un teica - ja nu kas zvani palīdzēšu, uzšausu pa muti tiem kas tevi apvainos utt :) joprojām sirsniņa ietrīcas kad redzu viņa bildi, viņs man ļoti daudz iemacija, var teikt iestūma uz pareizo pusi :)
bet nu otrs bijušais ir briesmas...

Kad es šķīros, mans bijušais mani NOLĀDĒJA :) Bet es tieši tāpat kā chanely tāpat viņu mīlu un mīlēšu vienkārši kā cilvēku, bet kā vīrieti vairs negribu un neko neatjaunošu.

Mana pirmā mīlestība - bijām kopā 7 gadus, bet viss beidzās ar lielu skandālu. Viņš bija alkohola cienītājs, manis pazemotājs un arī vīrietis, kurš principā dzīvoja uz mana rēķina. Tagad viņš manā dzīvē neieņem pilnīgi nekādu vietu, svešs cilvēks. Esmu jaunās, brīnišķīgās attiecībās.
Mani vienīgi besī tās atmiņas, kas ik pa laikam uzaust par bijušo. Atmiņas ir gan labas, gan sliktas.. nenozīmē man viņas pilnīgi neko, bet, bļin, uzpeld! Runā, ka jāpaiet 2 gadiem, lai viss aizmirstos.. tad vēl viens gads jāgaida :/