Vīrietis ar "piekabi".

Es neesmu viņu dzemdējusi,tātad tas nav mans bērns un man viņš ir svešs. Tas ir vīrieša un viņa iepriekšējās bērns nevis mans. Tas,ka viņš būtu saistīts ar manu vīrieti nepadarītu to par manu bērnu utt.Arī mana vīrieša māte uzreiz neskaitās manējā tikai tāpēc,ka viņa ir viņam māte.

Vienmer bus 2 viedokli- vieni doma, ka vares pienemt, otri kategoriski pret "sveshu bernu". Es reiz uzskatiju, ka virietis ar bernu? Nu nee! NEkad, bet redz, ka nekad nespljauj aka no kuras bus jadzer! Tiku pie viriesha ar bernu, berns sakuma bija briesmigs pret mani, bet tad teica, ka mani loti mil.

Draudzene nesen izšķīrās ar draugu,kuram bija bērns. Izšķirās nevis tāpēc,ka bērns,bet tāpēc,ka bijusī maisījās attiecībās iekšā... vienkārši neizturēja un izšķīrās.

Ja es būtu dzīves labākajos gados (tā no 20 - 30), brīva, bez ilgstošām attiecībām pagātnē, bez bērniem, tad nevēlētos vīrieti sev blakus, kuram būtu pagātnē nopietnas saistības un bērns. Man gribētos, lai viss mūsu attiecībās būtu pirmo reizi - pirmo reizi kāzas, pirmo reizi bērns (abiem).

Savukārt, ja es pati jau būtu šķīrusies, ar bērnu, tad neiebilstu pret vīrieti ar līdzīgu bagāžu.

Vispār par šo jautājumu jāpadomā arī no bērna pozīcijām un jāmēģina saprast, it īpaši, ja nav galīgi maziņš. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija 8 gadi. Ar viņa otro sievu mums attiecības bija drausmīgas. Daļa vainas, protams, bija arī manējā, nenoliedzu. Bet viņas attieksme arī nebija īsti kā pieaugušam cilvēkam. Pašai bija divi bērni no iepriekšējās laulības, un viņa nespēja pieņemt, ka tēvs neatdod visu laiku un līdzekļus tikai viņai un viņas bērniem. Kas ir absurda prasība. Vispār viņas motivācija tajās attiecībās bija apšaubāma, un viņi arī ātri vien izšķīrās.
Tēvam tuvojas desmitā kāzu jubileja ar trešo sievu, kurai arī ir vairāki bērni no iepriekšējām laulībām. Viņa ir ļoti sakarīga sieviete un tamlīdzīgus pigorus nekad nav taisījusi. Tieši otrādi, gan mudinājusi tēvu uzlabot ar mani attiecības, kas dumpīgajos tīņu gados bija sliktas, gan arī palīdzējusi man ar padomu. Ļoti cienu viņu, lai arī pašā sākumā negāja viegli - gaidīju to pašu, ko no sievas nr.2.
Ar to visu gribēju pateikt - what goes around, comes around.

Tikai tad, ja viirietis dotu man pilnas tiesiibas beerna audzinaashanaa, savaadaak neparakstiitos un nopietnas attieciibas tur neiznaaktu. Zinot sevi, es noteikti beernu saaktu audzinaat pa savam, un ja viirietis ar to nebuutu mieraa, aatri vien viss beigtos. Mana maaja, mani noteikumi! :D

Atbildot uz jautājumu, es tomēr izvairītos no attiecībām ar vīrieti, kam ir reāli mazs bērns (līdz kādiem 4 gadiem) . Liktos, ka viņam ir ļoti nenopietna attieksme pret attiecībām, ja tik ātri izšķīries.

Manam vīrietim gan ir bērns, taču viņš jau ir pusaudzis, kam, protams, nevajag nekādu pieskatīšanu, pats nāk ciemos kad grib utt., tā kā tas ir citādi. Pie tam man ar drauga bērnu ir veiksmīgi izveidojušās diezgan pozitīvas attiecības.
Ja man ar draugu kādreiz būs bērns, es to uzskatu par priekšrocību, jo viņam jau ir pieredze ar bērnu audzināšanu :)

Tīri teorētiski- nē, neuzsāktu ne nopietnas, ne nenopietnas attiecības. Pirmkārt, man ne visai patīk sveši bērni. Savs ir savs, radu bērni arī patīk, bet ar svešiem bērniem ne varu, ne gribu veidot kontaktu.Otrkārt, laikam būtu greizsirdīga- gan par to, ka viņa bērns nav mans bērns, gan par to, ka būtu nepārtraukts atgādinājums par agrākajām attiecībām. Iespējams, ka uz šo visu skatītos mazliet savādāk, ja būtu vecāka (nu vismaz 2x :D ), kopējus bērnus vairs negribētu, savējais/-ie būtu paaugušies utt.

Mana filozfija šāda - ja mīlu vīrieti, tad mīlu arī viņa tuvākos.

Bet es saprotu meitenes, kas apgalvo, ka nespētu pieņemt. Tas nav nemaz tik vienkārši.

Tev ir mīļotā cilvēka bērns jāmīl kā pašas, neskatoties uz to, ka pretmīlestību varētu arī nesagaidīt. Es domāju, ka nav viegli mīlēt, kādu, kas Tevi, piemēram, ciest nevar.. Protams, visi gadījumi nav tādi.. bet ne mazums šādu iemeslu dēļ attiecības pajukušas.

Nereti šāda veida ģimenēs ir Kristas minētā problēma. Piemēram, bērns ir izlaists.. ''pamāte'' cenšas audzināt un tā vietā saņem negācijas + pārmetumus no 2. pusītes: ''Kā Tu vari būt tik stingra pret šo nabaga dvēseli, kam jāaug šķirtā ģimenē!

Jābūt garīgam briedumam, lai spētu dažādām, ar to saistītām problēmām kāpt pāri!

Tā kā nosodīt meitenes, kuras jau tagad apzinās, ka nespēs ar to tikt galā.. ir lieki :)

Šobrīd domāju, ka nē, zinot manu raksturu. Bet negribas teikt to vārdu, ka nekad. Protams, ja man šobrīd būtu gadi 50, tad galīgi vienalga vai vīrietim ir vai nav bērnu, bet ar maniem divdesmit plus gadiem, to negribas pieņemt.

Kolēģe ir precējusies ar vīrieti, kuram ir bērns no iepriekšējās laulības. Meitene dzīvo pie viņiem. Pieņēmusi viņa to bērnu nav, ļoti bieži tiek uzsvērts, ka meitene ir slikta, ka tas nav viņas bērns.
Uzskatu, ka viņa šo vīrieti ar bērnu precēt nevajadzēja. Ja precies, tad bērns ir jāpieņem.

Ak, šie dubultie standarti. Sieviete ar bērnu ir pelnījusi laimi, bet vīrietis nē.
Skarbi dāmas, skarbi…

Nevaru spriest, ir tik daudz aspektu kāpēc būtu jā, un kāpēc nē. Protams, ja iepazīstoties vīrietis man pateiktu, ka viņam ir bērns, tas nerastu manī vēlmi skriet ko kājas nes. Tikai laika gaitā varētu saprast, kā man attīstās attiecības ar to bērnu.

Nē.
Visi iemesli šajā diskusijā jau ir uzskaitīti - gribu vīrietim būt pirmā, ar ko viņš piedzīvo tādu notikumu, kā mazuļa nākšana pasaulē, negribu savā mājā paciest svešas sievietes bērnu, kurš nav teikts, ka vispār būs jauks un labi audzināts. Gribu, lai ģimene, ko es dibinu ar vīrieti, viņam ir pirmajā vietā.

Nelasiju komentārus, bet zinu pāris gadijumus,kad meitene uzsāk attiecības ar vīrieti,kam ir bērns. Meitene grib kopīgu bērniņu, bet vīrietis vairs otru bērnu negrib, sak,ka pietiks ar vienu. Meitene paliek bešā un kas atliek? Vai nu šķiries un meklē citu vīrieti vai samierinies ar to,ka nekad nebūs savu bērnu.

Vai es pati pieņemtu - nezinu. Ja vīrietis gribētu vēl bērnus un tā bijusī sieviete nejauktos mūsu dzīvēs,tad jā. Arī tādu gadijumu zinu,kur sieviete savu bērnu ir pametusi ar tēvu un nemaz, nemaz nerādās mazā dzīvē. Bērnam ir tagad jauna mamma,kuru viņš ir pieņēmis kā savu mammu un visi laimīgi.

Nedaudz novirzoties no tēmas.
Man vispār žēl bērnu, kuriem vecāki šķiras. Viņiem tas ir liels pārdzīvojums.
Atceros, tad kad man bija kādi 13 gadi, iepazinos ar vienu meiteni, ar kuru ļoti satuvinājāmies un bijām nešķiramas un ļoti labas draudzenes. Viņas vecākiem arī biju ļoti pieķērusies, jo bieži pie tās draudzenes ciemojos un vecāki pret mani ļoti labi izturējās un kas man patika - uzticējās, jo biju par viņu meitu drusku vecāka. Palika sirdī tas, ka tad kad bija Ziemassvētku vakars, tad manai mammai bija jāstrādā nakts maiņā, brālis ar māsu arī nebija mājās, un tās draudzenes vecāki ielūdza mani pie viņiem svinēt Ziemassvētku vakaru, lai es šādos svētkos neesmu viena. Tas bija mīļi, jo viņiem biju gandrīz kā daļa no ģimenes. :) Nu lūk, tagad, kad man jau ir 22 gadi, uzzināju, ka draudzenes abi vecāki ir izšķīrušies. Es tā sāku pārdzīvot un skumt, ka pat līdz asarām aizgāja. Nu jā. Iedomājos, ka es tā pārdzīvoju par draudzenes vecākiem, tad kā ir tiem bērniņiem, kuriem savi paša vecāki šķiras. Skumji. :(

Piekrītu Aleksandram,skumji lasīt šo diskusiju.

Nē.
Nevēlos mūžīgu bijušās klātbūtni un jaukšanos(izmantojot bērnu) mūsu attiecībās.

+++

Tā kā man pašai nav bērnu, noteikti nevēlos veci ar bērnu. Esmu pelnījusi brīvu vīrieti! Ja būtu bērns, varbūt citādāk domātu, bet šobrīd uzskatu, ka esmu pelnījusi visu no baltas lapas. ;)