Stārķis.

nekad tā īsti neesmu ticējusi stārķa teorijai.
laikam, ka lielu lomu nospēlē - mediji - TV, kino, žurnāli u.c.
tāds pamatīgāks priekšstats par to, kas un kā tur īsti notiek laikam, ka iegūts tika skolā

Mani izglītoja vecākais brālēns. Šoks bija liels :D

Atceros,ka biju vienās kāzās un tur jaunajam pārim iedeva kāpostu. Teica,lai skatās,ka kāpostam vidū,lai zinātu,kas viņiem piedzims. Nezinu - viņi spēlēja prikolam līdzi vai tiešām domāja,ka tur iekšā būs puisīša vai meitenītes lellīte?! :D
Es uzreiz pateiktu,lai mani nenes cauri. Anyway...es uzzināju par to no Zīlītes un atceros,ka vēl kaut kad pa TV bija bērniem filmiņa,kur tētis mammā iesēj sēkliņu, un pēc 9 mēnešiem no mammas vēdera parādās mazs bērniņš :D

Bija tāda grāmatiņa/žurnāls - 'ZĪLĪTE'
Tur bija parādīts kā.

Neatceros, kurā klasē, bet vecāki iedeva izlasīt Zīlīti.

Slavenā "Zīlīte"

neatceros, šķiet tas viss notika tikpat dabiski kā atklāsme, ka ziemassvētku vecītis patiesībā ir tēta brālis, kam parasti ziemassvētku vakarā uz 2h jāaizskrien uz darbu un tāpēc viņš nekad nav klāt, kad dala dāvanas :D
atceros, ka ar brāli pa kluso pie tēta datora agrāk skatijāmies šito http://youtu.be/eU6jMa5qhIM un vēl laukos atradām noslēptu zīlīti

atceros,ka vēl kaut kad pa TV bija bērniem filmiņa,kur tētis mammā iesēj sēkliņu, un pēc 9 mēnešiem no mammas vēdera parādās mazs bērniņš

Tieši no šis multenītes arī uzzināju par to kā rodas bērni, līdz tam brīdim ticēju stārķa teorijai :D

Man neviens neko nestastija, kaut ko lasot, kaut ko redzot pa tv naca apskaidriba. Bet es ilgu laiku domaju, ka berni rodas skupstoties. Virietis kaut ko tur nodod sieveitei mute, tas aiziet lidz vederam un sak augt lielaks. Man vel nebija skaidribas, ka tas berns tiek lauka. Bija versija, vai nu pa nabu, vai griez vederu.Tad nu es domaju, cik sausmigs tas aktrisem darbs, jo tak daudz jabucojas filmas. Tad vienreiz redzeju uz ielas, ka skupstijas jauniesi. Un tad es ilgi par to domaju, tagad bus berns tai meitenei, bet vina tak vel skola iet. Tie vareja but 10 gadi kadi.

es atceros, kad ar draudzeni bijām mazas, viņai piedzima māsa, un mēs sakāvāmies strīdoties, par to, ka tā māsa ir iznākusi laukā pa mamma nabu :D un es viņai teicu, ka nē, no mamma kājām iznāca laukā :D viena otrai pierādot taisnību saplēsāmies :D njāāāā...bet tad jau uzradās ,,Zīlīte'' un viss tika uzzināts, kas un kā :D

Es iemaaciijos no taas pashas slavenaas ziiliites :D Par staarkiem un kaapostiem man neviens nemaaciija

Man šķiet, ka sāku par to vispār domāt tikai skolas vecumā, jo bērnu dārzā negāju. Pirms tam bija kāda nojausma, daudz skatījos National Geographic - tur aptuveni stāstījā, kāpēc tēviņš skrien pakaļ mātītēm, un kāpēc viņām pēc tam liels puncis un dzimst mazulīši. Un tad klasē "klīda baumas" par to visu rašanās procesu :D visi sarkām un smīkņājām. Un puikas sāka zīmēt burtnīcās "3U" un "ceptas olas" utt. :D Un tad jau bija skaidrs, ka cilvēkiem viss ir līdzīgi dzīvniekiem. Sapratu, kāpēc tētis slēdz prom kanālu, kad tur sāk bučoties utt. :D
Un tā konkrēti visu sapratu no grāmatas jaunkundzēm, kuru man ap 10 gadu vecumu sagādāja mamma, lai nebūtu tas viss jāstāsta aci pret aci. Un tad, protams, nāca veselības mācība.

Zīlīti redzu pirmo reizi :( :D

Mamma iedeva grāmatu pusaudžiem. Bieza, sarkana, ar kkādu meitenes seju virsū (man tā liekas). Tur bija arī vēstules ko citi pusaudži ir rakstījuši. Tad nu tur bija atbildes uz tiem jautājumiem + aprakstīts arī no medicīniskās puses. Man likās ļoti interesanta. Kaut gan pirms tam jau bija lasītas visādas Labas, Manas (bija tādi žurnāli), skolā veselības mācība.

nav ne jausmas, zīlīti redzu pirmo reizi, minu, ka no filmām sāku nojaust, kā viss notiek.

Nekāda Zīlīte man nav bijusi.
Man vispār liekas, ka nekad nekādai teorijai neticēju. Liekas, ka vienmēr esmu zinājusi, kā rodas bērni.
Man liekas, ka tad, kad mammai tieši pajautāju, viņa arī pastāstīja. Liekas, ka kaut ko tādu atceros. Ja tā nav bijis, tad to esmu nosapņojusi. Bet neteica jau visu, kas un kā, caur puķītēm.

Atceros, ka vēl, maza būdama, mammai čīkstēju, ka gribu mazu brālīti vai māsiņu, tad māsai apnika un viņa pajokoja, ka būs mazs brālītis, ka mana vēlēšanās ir piepildījusies. Tad gan sāku raudāt, ka negribu. Kopš tā laika neteicu, ka gribu. :D
Izklausīsies iedomīgi, bet es priecājos, ka esmu jaunākais bērns ģimenē. Vienīgi ir tā smagā nasta- atstāt vecākus.

Man nemaz nebija tā perioda, kad ticēju kkādiem stārķiem, kāpostiem vai vēl sazin kam. :D
6-8 gadu vecumā mani tas viss nemaz neinteresēja, neuzplijos vecākiem ar jautājumiem kā tas viss notiek, jo nemaz nedomāju par to. Kādos 9 gados, kad interese sāka parādīties un gribējās uzzināt, arī vecākiem nejautāju, palēnām pati visu uzzināju.

bērnībā domājām, ka bērni rodas no bučošanās :D.


tad:

Mamma iedeva grāmatu pusaudžiem. Bieza, sarkana, ar kkādu meitenes seju virsū (man tā liekas).

Mazās princeses enciklopēdija!!!


Es arī no tās iemācījos. Vai man kas bija sastāstīts pirms tam - neatceros neko.

Heh... es arī uzzināju no Zīlītes :D