Es katru dienu par to iedomājos un parasti nodomāju - jo mazāk gaidīsi, pats atnāks vai arī ir dzirdēts, ka jo vairāk gribēsi un domāsi, piepildīsies. Takā ei nu sazin, kā nu tur ir katram.
Protams, ka lielāko daļu manām draudzenēm ir draugi jau bijuši vai ir jau viens ilgstoši. Kad viņiem viss forši, utt, nodomāju - cik jauki, es arī tā gribētu... Bet, kad dzirdu, ka viņiem kašķi, strīdi, utt, tad atkal domāju - cik labi, ka es varu dzīvot kā gribu un pilnīgi nevienam nav par ko atskaitīties, jāprasa atļauja, utt.. :D
Varbūt vienīgais ir tas, kapēc es gaidu, jo gribas mīļumu, ar ko parunāties, ārā iziet un pavadīt brīvo laiku, utt! :)
Citreiz, kad manējās runā par tādām lietām, es vienkārši noklausos un nepieminu ne vārda, jo ko nu es tur daudz, nepieredzējusī, runāšu. :D