Pavasara skumjas

Mīļā sirds, priecājies un esi pateicīga, ka tev IR dzīve. Un mums katram tā ir sava, unikāla un absolūti atšķirīga no citiem. Jo mēs katrs pats esam pilnīgi atšķirīga un unikāla būtne, ar savu izcelsmi, dzīves uzdevumu, iespējām un risinājumiem. Salīdzināt sevi un savu dzīvi ar citiem ir gaužām aplami. Jo kāds vienmēr būs labāks, skaistāks, bagātāks, veiksmīgāks utt. Vienīgais, ko tu vari, ir izmantot dotās iespējas un censties sasniegt labāko no tev iespējamiem reālajiem rezultātiem.

Kad es atskatos uz saviem 28 un atceros to, ko es 18 gados biju plānojusi sasniegt pa desmit gadiem, arī varu teikt, ka neesmu sasniegusi to, ko plānoju. Man nav vīra, nav bērnu, nav mājas, pat auto man nav. Nu pilnīgs lūzerisms :D Toties pa šo laiku esmu ieguvusi to, ko nemaz nebiju plānojusi un nebiju par to pat iedomājusies!

Mums tikai liekas, ka mēs zinām, ko mums vajag un kā mums vajag, un tad stādām plānus un pārdzīvojam, ka tie nepiepildās. Viss dzīvē notiek tieši tā, kā tam jānotiek, un mēs saņemam tieši to, ko esam pelnījuši.

Galvu augšā ;)

Man 26os gados arī nebija ne vīra, ne drauga, ne karjeras, ne sava dzīvokļa.

Dzīvokli es savu negribēju (a ko es tur darītu, ja nav ne vīra ne drauga?), bet nu, ar māsu istaba man jādala nebija. Plus, mana mazpilsēta ir Rīgas pievārtē, tā ka par baigiem laukiem nenosauksi. Baigās "karjeras" man nav joprojām, bet gan toreiz, gan tagad strādāju pa savai specialitātei un darbs tiešām man patīk. Draugs/vīrs uzradās tad, kad viņam tā labpatika.

Bet nu tomēr es tolaik savos 26 turpināju studēt (budžeta grupā, attiecīgi, un jā, zinu, ka man toreiz bija paveicies, ka bez problēmam varēju apvienot darbu un mācības), ap to pašu vecumu vēl biju aiztesusies uz ārzemēm pastudēt (stipendija, starp citu).

Un jā, es zinu, ka tas ir, kad liekas, ka nekas nenotiek, nenotiks, un ka pat vairs īsti neko negribās. Ja šīs sajūtas izsauc depresija, tad to vajag mēgināt ārstēt. Jo nu, 26os gados norakt sevi mazpilsētā ar štruntīgu darbeli, kurs pašai nepatīk - stulbi. Tieši vajag censties izrauties, pamainīt vidi. Pašam pēc tam būs labāka sajūta. Meitenes, jums ir TIKAI 26!!!!

26 gadi nav nekas. Veel vari paspeet liidz pensijai 3x nomainiit karjeru, 5x appreceeties un nomainiit 10 maajvietas.

Piekrītoši pamāju ar galvu :)

man arī nav vīra un kur nu vēl draugs, esmu tavā vecumā. nav sasniegs viss, ko gribēju,bet maza daļiņa no tā ir un tas jau ir tā tāds grūdiens, lai pacenšos vel. un ja galīgi nekas nebūtu no tā ko gribēju, tas arī būtu kā grūdiens, lai skrienu un daru, meklēju to ko esmu gribējusi.
gribēju privātmāju, dzīvoju īrētā 40kv.m dzīvoklī, gribēju lielpilsētu, dzīvoju mazpilsētā, gribēju aprecēties līdz 24, nesanāca, gribēju darbu tajā jomā, kuru studēju, tas gan ir dabūts. var jau vienmēr atrast slikto, bet paskaties uz to slikto no labās puses. dzīvo pie mammas, es dažreiz arī tā gribētu, nav jānopūlas sev pēc darba taisīt ēst, vienmēr varbūt tā nav, bet mamma uztaisīs. vīrietis nav, priecāties par dzīvi, kas ir pašai ar sevi, draudzenēm, radiem. mazpilsēta, svaigāks gaiss (lai gan manam organismam nepatīk svaigs gaiss), cilvēki, kurus redzi katru dienu un viņiem varbūt apnīk tev iet garām katru dienu un vienu dienu sāks tevi sveicināt.

Piedodiet, nepareizā diskusija. :)

Man tā ir. It sevišķi tā bija tad, kad vēl bija lekcijas un mājas darbi - ja kaut ko nebiju laicīgi izdarījusi, atstājusi uz pēdējo brīdi, tad naktī par to pēkšņi iedomājoties, šķita bezmaz vai , ka no skolas metīs ārā, ka otrā rītā uzreiz darīšu. Pamostoties uzreiz viss likās saulaināks un nemaz ne tik steidzams. Tagad ar maģistra darbu tas pats variants. :D

Tiklīdz es pārstāju dzīvot pēc sabiedrības pieņemtajiem stereotipiem, man atrisinājās ļoti daudz sirdēsti. Nē, sievietei nav obligāti jākļūst par biznesa haizivi un nav obligāti jāaprecas 25 gados, es sāku pieņemt to visu brīvāk un man viss atrisinājās pats no sevis. Tiklīdz mēs sevi ieskaņojam uz gaudulību un sevis žēlošanu, mēs pazaudējam laiku, kurš paskrien nemanot. Ir jārīkojas un var sākt ar mazām lietām. Nesen, piemēram, atteicos no dalības milzīgā projektā tikai tāpēc, ka nespēju pieņemt mazāku vakanci, jo esmu pieradusi vadīt, pieņemt lēmumus, būt pirmajai. Pēc tam, protams, pati lēju gaužas asaras, kad sapratu, ka "jānolaiž deguns no mākoņiem" un jāspēj bieži vien "iekāpt pa logu, kad gribas ieiet pa durvīm".
Tava dzīve nav nožēlojama, tā ir unikāla, tikai dari visu, lai pati sev to padarītu patīkamāku:) Cilvēkiem nav ideālas dzīves, nesen biju šokā, kad sadraudzējos ar vienu Latvijas slavenību, sievieti-dievieti, par kuru biju domājusi, ka viņai ir ideālā dzīve. Naudas pāri galvai, izskats, sapņu darbs, bet patiesībā viņa gandrīz raudāja manā priekšā, kad atzinās, ka tas, ko viņa patiesi vēlas, viņai nav. Es no šoka gandrīz nokritu, ka tā sieviete, kuru klusībā biju apskaudusi, patiesībā dziļi sirdī ir nelaimīga. Mani neiepriecina citu bēdas, bet tas pierāda, ka ne viss citiem ir tik skaisti citiem, kā izskatās, jo mēs mūsdienās dzīvojam pēc stereotipiem, ka visiem viss ir-māja, bērni, ģimene, karjera. Rīkojies, lai tev būtu tas, ko patiesi vēlies :)

Parasti, kad lasu šādas diskusijas, man ir divējādas un savstarpēji klaji konfliktējošas sajūtas. No vienas puses absolūti piekrītu un atbalstu tās, kuras saka - rīkojies, nesēdi un negaidi, tikai pati visu vari vērst par labu un tā pa riņķi. Nu taisnība jau, jā. No otras - šādus drosmīgus, skaļus un dažkārt pat mazliet nievājošā izteiksmē pasniegtus padomus visbziežāk dod tās, kurām pašām šobrīd dzīve +/- sakārtota, ir zināma stabilitāte un notikumu scenārijs ir attīstījies visnotaļ uz veiksmīgo pusi. Un aizmirst, ka tur otrā galā ir cilvēks, kurš vienkārši jūtas apjucis, nožēlojams, nobijies, bezcerīgs un tādi vārdi kā "pati pie visa esi vainīga, ko sēdi un gaidi" viņu iedzen vēl kādu sprīdi dziļāk zemē.

Par tēmu - piekrītu sunscreen - sāc ar to, ka nospraud mazākus mērķīšus, kaut vai smieklīgus, ikdienišķus, tas ļoti labi nostrādā zemapziņas līmenī. Kad redzēsi, ka tos vari piepildīt, arī pati mainīsies un spēsi noticēt, ka Tu vari! Un tad būs laiks lielajiem milzu mērķiem. :)

Ir trīs iespējas:
1) Mainīt attieksmi!
2) Mainīt esošo situāciju!
3) Palikt, kur esi un samierināties!

Neviens cits, ka Tu pati sevi nav novedis tur, kur esi. Katrs pieņemam pats savus lēmumus un šis ir Tavs- būt tur, kur esi, darīt to, ko dari.

Visgrūtàk ir pacelt savu pakaļu un darīt, bet ar to viss sākās. Un? Gaidīsi vēl desmit gadus?

Man tādi lieli dzīves mērķi nekad nav bijuši, es vairāk peldu pa straumi, jo dzīve jau pati piespēlē visādas iespējas, kas varbūt nemaz neietilpa plānos. Manuprāt, kļūda bija tā, ka tev vispār bija kaut kādi "desmitgades" plāni, kuri nepiepildījās, tāpēc tagad ir vilšanās. Nospraud mazākus mērķus - vispirms jau cits darbs. Pēc tam pa mazītiņam nākamos mērķus.

Nesapratu šajā diskusijā, kāds tam visam sakars ar gadiem? Mācīties nekad nav par vēlu, augstskola arī pensionārus ņem pretī. Vienīgi vai pats cilvēks vēlas pilnveidoties? Man arī savos 16-18 gados bija lieli mērķi: augstskola, labi apmaksāts darbs savā profesijā, iespējams pat savs uzņēmums, vīrs un bērni. Kas no tā visa ir sasniegts 27-os gados? Ir nepabeigta augstākā izglītība, kurai es tomēr ar roku neatmetu un zinu, ka kādreiz vismaz līdz bakalauram tikšu. Ir darbs, kur pelnu krietni vairāk par minimālo algu, tomēr ne tik daudz, lai ceļotu vai pirktu īpašumus. Protams, ka darbs NAV saistīts ar nākotnes profesiju, tomēr arī tā ir pieredze. Ir bjis neliels karjeras kāpums iepriekšējā darba vietā, ir bijis arī savs mikrouzņēmums mazpilsētā, kurš nogāja pa burbuli Krājbankas slēgšanas dēļ. Ilgu laiku nodzīvoju pie vecākiem, līdz izdomāju, ka man pietiek un noīrēju maziņu dzīvoklīti kā kabatiņu. Kad biju gatava virzīties uz priekšu privātajā dzīvē, tad satiku savu mīļumu. Tagad kāzas ir nākammēnes, puncī ģimenes turpinājums. Pēc tam atsākšu studijas un vilkšos uz savu bakalauru. Morāle: nekas dzīvē nenotiek kā plānots, bet nevajag beigt spraust mērķus. Vienmēr ej uz mērķi, ja nevari paiet - rāpo uz mērķi, ja nevari parāpot, tad apgulies un guli mērķa virzienā. Galvenis ir GRIBĒT savu dzīvi mainīt. Un tas NAV viegli....

Man atkal ir otrādi..
Biju domājusi, ka pabeigšu vidusskolu, aizieūu uz Rīgu mācīties, pabeigšu augstskolu, strādāšu labā darbā, penlīšu naudu, satikšu puisi, apprecēšos utt.
Bet sanāca savādāk, 17 gados satiku savu vīrieti, pabeidzu vidusskolu, aizbraucu uz ārzemēm gadu pastrādaju, atbraucu atoakaļ, iestājos augstskolā mazpilsētā, jo draugam bija labs darbs, tagad nesen atradu darbu, ne savā profesijā, ne tuvu tam, pelnu nelielu summu, liekāka kā minimālā ir, bet jūtos nevērtīga, jo esmu beigusi augstskolu un strādāju pa grašiem, paralēli piepelnos savā profesijā..
vēlojoprojām ir nepiepildīts sapnis par labu darbu, lielām iespējām, bet jūtu, ka man ir lemts nodzīvot šādu - vienkāršu dzīvi bez lieliem iekrājumiem, ceļojumiem, īpašumiem..
Nezinu kā tev palīdzēt, bet ja es tagad būtu viena, sen jau būtu vai nu ārzemēs, vai kādā lielākā pilsētā, mācītos vai mēginātui atrast iespēju strādāt savā profesijā..
es neko nenožējloju, nebūt nē, vienkārši saprotu to, ka ne viss dzīvēnotiek tā kā mēs to ceram un iedomājamies 16, 17 gados..dzīve ir skarba un viss ir atkarīgs no mums..

Dzīvošana vienā istaba ar māsu, un dzīvošana ar vecakiem ka tāda tomēr bremzē gan daudz ko, sevisķi socialo dzīvi. Itkā tam pat tā nebūtu jābūt, bet ir.

Tas ir jauki! Man vienmēr prieks par cilvēkiem, kas saskata jēgu dzīvei un uzstāda sev mērķus! ;)

Man gan no dzīves visu kaut ko gribas. Saņemties pabeigt augstāko izglītību, atrast jaunu hobiju (idejas ir), tikt pie nākamā projektiņa vienā darbavietā, beigt būt par sēni, sākt smukāk ģērbties (a tāds slinkums...!), apgūt labā līmenī svešvalodu. Vēl daudz kas būtu, ko gribētos.

Novēlu pārvarēt šķērsli nr1- vecāki! Tie noteikti teiks,kur tev prāts kaut kādu istabiņu īrēt,ja te,mājās, viss pa velti.

Tam gan es noteikti piekrītu! Vienīgi, nezinu kā autorei, bet man mājās nekas nav par velti - maksāju savu godīgu daļu par īri un komunālajiem, iegādājos un ēdu pati savu pārtiku, pērku pati savas higiēnas utml. lietas. Bet jebkurā gadījumā piekrītu par vecākiem un it īpaši dzīvošanu vienā istabā ar jaunāko māsu kā bremzējošo faktoru. Tāpēc arī noteikti iesaku vismaz sākt ar istabiņas noīrēšanu. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka jau tad vien arī citas domas raisīsies skaidrāk. ;)

Ā, un starp citu - autore bija tā, kas vēlējās mainīt dzīvi. Es tikai rakstīju, ka esmu tieši tādā pašā situācijā un uzrakstīju punktus, ko es darītu, ja kādreiz sagribētu mainīt savu dzīvi. Bet jau teicu, ka man pašai nav pārāk lielu gaidu no dzīves, tāpēc kā ir, tā dzīvoju. Un tāpēc arī nav īsti vajadzība piesieties maniem punktiem, jo man viņi arī šobrīd nemaz nav tik aktuāli.

Galvenais ir veselība!!! Ja ar veselību viss ok, tad sāc veidot dzīvi kādu vělies, pa maziem měrķīšiem! Atvainojos, bet sūdīgi ir tad, kad ir panikas lěkmes un ne velna nevar izdarīt, pat kad gribi ļooooti.
Veiksmi un drosmi! Citās valstïs un kultūrās dzīvošana pie vecākiem ir oky;)) padomā kas tevi savā dziivee neapmierina un kas liekas apkaunojoš tikaii sabiedrības rāmju děļ.

Novēlu pārvarēt šķērsli nr1- vecāki! Tie noteikti teiks,kur tev prāts kaut kādu istabiņu īrēt,ja te,mājās, viss pa velti. Vai viņi tevi nebremzē, sargājot no ārpasaules un turot paspārnē?