Īsumā pastāstīšu situāciju. Ilgus gadus dzīvoju Latvijā, (no 6 gadu vecuma) citā pilsētā tikai ar mammu (no radinieku puses) , 200 lkm attalumā no savas dzimtās pilsētas. Ar mammas radiniekiem kontaktējos,braucu ciemos u.t.t Ar tēti,omi un parējiem tēta radiniekiem kontaktējos līdz vienam brīdim,līdz brīdim,kad nomira vecvecmamma un vecvectēvs (mani vismīļākie cilvēki ) līdz tam brīdim nav vairāk nekāda kontakta. Ar tēti šad tad sarakstos un viss, ciemos nebraucu pie viņiem. Ar omi vispār neesmu runājusi 6 gadus. Šodien pēkšņi pazvānija manai mātei un apjautājas par mani. Esot internetā redzējusi bildes,pazīt mani nevar u.t.t. Vēlāk sekoja jau tas,ka man zvana,es neatbildēju un uzrakstīju,ka švešiem nr neceļu. Esmu vienk šokā un vienlaikus dusmīga. Es viņiem neesm vajadzīga kopš pārvācos un 6 gadus vispār nekāda kontakta,mani ir izaudzinājusi mana māte, tēvs sūta alimentus,bet viņu tas nepadara par tēvu. Ko jūs darītu mana situācijā? Man niez pirksti viņai neuzrakstīt visu ko domāju. Nav viņi vajadzīgi un nebūs,tāpat kā nebiju vajadzīga viņiem. Netēlošu tagag labo mazmeitu vai meitu,jo sāpīga tēma jau kopš bērnības. Tas,ka pārvācos nenozīmē,ka nomiru.