Ar problēmstāstu te startēju pirmo reizi. Tā varbūt pat nav problēma, bet tāds novērojums no savas dzīves...
Manā kontā ir pāris attiecības, kas visas beigušās. Ilgākās 6 gadi un vēl 2 īsākas attiecības. Šobrīd esmu nenoteiktā attiecību statusā. Tiekamies regulāri kādu pusgadu, bet neesam vienojušies, ka būtu oficiāls pāris. Kaut arī esam vienīgie viens otram, vairāk skaitāmies tā kā friends with benefits, jo šajā dzīves laikā nopietnas attiecības nevaram veidot.
Bet, bet bet... šīs attiecības (ja tās drīkst saukt par attiecībām) ir pašas labākās, kas man bijušas! Pat ar vīrieti, ko mīlēju un kurš mīlēja mani un gatavojāmies precēties, es nejutos kopā tik labi. Ar šo mums ir perfekta saskarme, mēs jūtam un saprotam viens otru pat bez vārdiem. Sekss ir lielisks, tā tuvība un maigums... neaprakstāms, nekad nevienu citu vīrieti neesmu tik ļoti sajutusi kā savu, dievinu viņa smaržu, garšu, visu. Ir tāda sajūta, ka ar šo cilvēku es patiešām vēlētos būt kopā visu dzīvi un novecot. Nav nekādu kašķu, strīdu, greizsirdības un tamlīdzīgi.
Vai tas nav dīvaini, ka ar cilvēku, ar kuru it kā nav "attiecību", attiecības ir pašas labākās. Kā tas var būt??? :)
Un tad es aizdomājos, ka tas varbūt tieši tāpēc, ka mums neskaitās attiecības. Tāpēc ka līdzšinējās attiecībās es diezgan daudz "kačāju pravas", centos vīrieti mainīt, labot, zāģēju par visu ko, pieprasīju uzmanību. Tāpēc tas viss arī izjuka. Bet šeit es neko tādu atļauties nevaru. Nevaru no viņa neko prasīt, pieprasīt. Un tāpēc esmu ar viņu kļuvusi ļoti saprotoša, tā teikt neko neprasoša un negaidoša, to, ko viņš man dod, vienkārši uztveru kā negaidītu dāvanu, nevis pašsaprotamu lietu, pieņemu viņu tādu, kāds viņš ir.
Vai tas varētu būt iemesls, kāpēc ir tik labi?
12
