Piekrītu chantellei, ka nav ko brīnīties par meitenes satraukumu 17 gados. Atceros, ka mani līdz 9.klasei apsmēja ļoti, saukāja par dēli, un tas iedzina smagos kompleksos. Vidusskolā sākās pirmās attiecības (jau tad tas skaitījās ļoti vēlu, pat bučojusies nebiju 17 gados vēl, jo uz mani nekad neviens neskatījās kā uz meitenīgu būtni), pat tad vēl šo to padzirdēju par to, ka neesmu nekāda formīgā, tikai tad to vairs neuztvēru sāpīgi, jo nu jau puiši uzmanību sāka pievērst- pamainījos vizuāli, sāku iziet cilvēkos utt. Un par spīti mazajām krūtīm tajos pašos dr.lv nevarēju ne atkauties no uzmanības apliecinājumiem... Arī kad studēju augstskolā, bija pa kādam, kurš atļāvās ko uzbraukt, bet tad biju iemanījusies atcirst pretī, piemēram, reiz kāds uzpūtīgs āzis pateica, ka viņam esot lielākas krūtis nekā man, uz to atbildēju, ka man pat bicepsi ir lielāki nekā viņam.
Man krūtis auga līdz kādiem 20 gadiem apmēram, ne jau tā, lai no A uz C bet uz tādu nelielu B gan, un tagad nevaru teikt gan, ka būtu galīgi plakana. Piedevām, tagad, kad gaidu bērnu, uz krūtīm pat strijas parādījušās, jo viss stiepjas un plešas platumā... Tāpat arī piekrītu fleur- svarā pieņemšanās vai nokrišanās ļoti izmaina krūtis.
Bet nerunājot par sevi, man nāk prātā kāda pazīstama sieviete, gadus 5 par mani vecāka, ļoooti pašapzinīga un tāda, uz kuru paskatoties pat prātā nenāk, ka viņai kaut kas nebūtu kā vajag, bet- tā ņemot- krūšu viņai nav tikpat kā vispār, krūšturi ir paši, man šķiet, mazākie, kādi vispār var būt. Bet viņa ir modele, un ne jau te LV, bet ārzemēs, paviesojusies gan skatlogos gan žurnālos, braukā pa visādām pasaules malām un nebūt nemaz nepārdzīvo par savu augumu. Tā lūk :)
2
