No sākuma par visu notiekošo šausminājos, tagad jau to uztveru vienkārši kā dabisko atlasi. Tirgotājus var ķert vai neķert, ja būs pieprasījums - būs piedāvājums. Ar varu neviens neliek iet un tos mēslus pirkt. Pati tīņu gadu vecumā esmu trakojusi - i aliņi garšojuši, i ballītes patikušas, taču nekad dzīvē prātā neienāca doma pamēģināt kaut ko uzpīpēt vai kādu tabletīti apēst, tā ka uzskatu, ka tas ir atkarīgs no paša cilvēka. Ja negribēsi, tad nemaz neapsvērsi domu pamēģināt un nepakļausies citu spiedienam vai tiem, kuri to dara. Vienīgais, kas iedveš šausmas, ir apziņa, ka tāda ir Latvijas nākotne - bērni, kuri pīpē "legālas" narkotikas, lamājas, viens otru fiziski aizskar. Jauniešiem (un arī bērniem!) tagad ir pārāk liela visatļautība. Un skumīgi, ka tie cilvēki, kuriem nākotnē būtu labiem speciālistiem, ārstiem, skolotājiem utt., tagad dēļ sava stulbuma cīnās par dzīvību slimnīcās un klīnikās. Jo tālāk, jo trakāk.
1051
