Tas moments, kad [...]

Visvairāk kaitina tie brīži, kad nesadzirdi, ko kāds saka, pārjautā, tad nedzirdi atkal un pārjautā, un tad saproti, lai tas paliek kā ir, muļķīgi pasmaidi pasaki "Jā" vai kaut ko tamlīdzīgu un ceri, ka šoreiz ar to pietiks, lai izbeigtu neveiklo sarunu, no kuras tu neko neesi dzirdējis :D

*tas brīdis, kad ieraugi uz ielas svešu cilvēku, bet liekas, ka esi ieraudzījis kādu paziņu, ilgi ilgi skaties virsū kamēr saproti, ka blenz uz pilnīgi svešu cilvēku

man vsp pa dzivi ir slikta redze, ta ka ta ir mana ikdiena :D

un vēl tie neveiklie momenti braukt liftā ar nepazīstamiem cilvēkiem, būt vienīgajam klientam veikalā, publiski šķaudīt, staipīt savu garo lietussargu līdzi, kurš mūždien aiz kkā vai kāda aizkjeras , runāt pa tel. ar draugiem, kad visi telpā pēkšņi apklust un liekas, ka klausās, negaidīti viesi, mazi bērni tramvajos.. nu tādā garā :p

Tas moments, kad pieceļos un aptveru, ka neesmu mājās. :(

man vsp pa dzivi ir slikta redze, ta ka ta ir mana ikdiena

man gan redze ir laba, bet nu šis gadās baigi bieži. vnk nesaprotu, kā cilvēki var būt tik līdzīgi kādam. :D

*Tas moments, kad kārtojot māju vienatnē, dziedu un goros līdzi kādai dziesmai un saprotu, cik stulbi tas no malas izskatās.

*Tas moments, kad braucot sabiedriskajā transportā ar austiņām ausīs, aiz ieraduma sāku skaļi dziedāt līdzi (Tā daru savā auto) un saprotu, ka visi uz mani blenž.

* Tas moments, kad uz ielas nolūzt papēdis un es nesaprotu, kā tagad nokļūt tur, kur man vajag un eju kā pingvīns.

* Tas moments, kad man no sveša numura zvana kāds, ko pazīstu un es mēģinu saprast, kurš tas ir.

*Tas moments, kad aizdomājos, bet jāizliekas, ka dzirdēju, ko man jautā.

* Tas moments, kad pamostos pie draudzenes pēc tusiņa un nesaprotu, ko lai tagad dara.

*Tas moments, kad pārklausos un tāpēc uzdodu stulbu jautājumu.

* Tas moments, kad pēc izgulēšanās pamostos trijos pēcpusdienā, bet pārdevējam vietējā veikalā pasaku "Labrīt!"

Tas moments, kad nesaprati jautājumu, bet pārliecinoši atbildēji ar "jā", un tad sarunu biedrs pēkšņi saka: "kas - "jā"?"... :D

Tas moments, kad pagatavoji kafiju, bet izrādās piens ir beidzies...

Tas moments, kad gaidi zvanu, bet tieši todien telefons uzvedās kā beigts...

-Kad zvana nepazīstams Nr. un otrā galā dzirdi čau, te es!!!!. Un man nav nejausmas, kas ir tas ES!!!!
-Kad veikalā exsis apstājas aiz tevis rindā pie kases- viņam groziņā Boržomi un kaut kāds kruts vīns, bet man pats lētākais ūdens un tamponi (par šo manas draudzenes joprojām smejas).
-Kad priekšnieks uzdod kaut kādu pārgudru jautājumu, bet es nevaru atbildēt, jo nemaz īsti nesaprotu to jautājumu (manām ausīm tas izklausās pēc svešvārdu savirknējuma) - gadās reti, bet ir bijis tā.

Tas, ka suns izdomā nokārtoties nevis zālienā, bet uz trotuāra, brīdī, kad garām iet cilvēki(un tev tas jāsavāc).
Tas, ka kaķis pa nakti ir sadīrājis tualetes papīra pēdējo rullīti.
Tas, ka brokastīm atstātais šķiņķa , vai siera gabaliņš no rīta ir mistiski pazudis, un vīrs muļķīgi smaida.
Tas, ka , ja tev steidzīgi ir jāpiezvana tieši tagad un šeit, tad tante mobilajā mīļi paziņo: Jūsu avansa derīguma termiņš ir beidzies, lūdzu papildiniet to.
Un viss augstāk minētais.

tas,ka otra rita svarigs notikums,un tad nakti ik pa laikam skatos modinataja,vai neesmu aizgulejusies. rezultats-stress+neizgulesanas

Tas moments, ka viena eju pa ielu, atceros kaut ko smieklīgu, un lai cilvēki nedomātu, ka esmu jukusi un viena pilnā balsī smejos, zvanu kādam, lai patēlo, ka stāsta man kaut ko smieklīgu.

Tas moments, kad gaidi zvanu, bet tieši todien telefons uzvedās kā beigts...

Ooo
Šis man ir šodien, tikai gaidu sms.

Kad veikalā exsis apstājas aiz tevis rindā pie kases- viņam groziņā Boržomi un kaut kāds kruts vīns, bet man pats lētākais ūdens un tamponi (par šo manas draudzenes joprojām smejas).

:D

esmu nosmējusies, iedomājoties šīs situācijas. pati neko nevaru izdomāt,bet ir ļoti daudz no jūsu minētajām:D

*tas moments, kad pati par kādu joku/atgadījumu esi līdz asarām nosmējusies, bet, kad atstāsti to joku/atgadījumu citam, viņam tas neliekas smieklīgi.
*tas moments, kad publiski notizlojies - paklūpi, kaut ko sagāz - un Tu pati skaļi pasmejies, bet apkārtējie paskatās kā uz neveiklu idiotu.
*tad moments, kad brauc ciemos pie opi, kuram labākā dāvana ever ir lielā šņabja pudele, ko viņš izmanto zāļu uzlējumiem, un Tu stāvi lielveikalā rindā ar lielāko un lētāko šņabja pudeli rokās un vari tikai nojaust ko apkārtējie par Tevi domā.

Man diezgan līdzīgi, bet tomēr.

*Tas moments, kad suns sāk nokārtoties uz brauktuves un garām iet cilvēki, arī ar maziem bērniem un man nav līdzi maisiņa, lai suņa izkārnījumus savāktu un man ir jāiet prom.. :(

* Tas moments, kad darbā no rīta ejot garām visiem, saki "Labrīt" un neviens Tev neatbild, jo nedzird, tā kā ir iegrimuši darbos (un to redz daudzi, kas iet aiz muguras).

*Tas moments, kad nevari pāriet pāri ielai, kur ir intensīva satiksme un stāvi 5min un gaidi.

* Tas moments, kad atnākot mājās Tu sāc runāt ar savu kaķi: "Kā Tev iet, mīlulīt?", un pēc 5min Tu saproti, ka šo visu laiku esi turpinājusi runāt ar sevi skaļā balsī. "Tā, kur ir melnais krekliņš? Ā, re kur ir, ta ta tāā, kādas bikses tagad lai uzvelk?"

* Tas moments, kad stāsti par kādu ļoti smieklīgu atgadījumu, bet Tavam draugam tas neliekas smieklīgi / Tas moments, kad Tev pastāsta ko ne smieklīgu un Tu izdves tikai: "Ja?" vai arī truli pasmejies.

* Tas moments, kad kāds pasaka ko sliktu par Tava suņa vai kaķa sugu, vai mašīnas modeli un Tu pēkšņi saproti, ka Tev šis cilvēks vairs nepatīk.

* Tas moments, kad Tev drīzumā jāsākās MR un Tev visu laiku liekas, ka, nu, tagad sākās, un skraidi uz tualeti.

No laikiem, kad vēl braucu ar atobusu:

Kad autobusā iemiedz un miegā norausties, atver acis un skaties vai kāds to pamanīja.

* Tas moments, kad man no sveša numura zvana kāds, ko pazīstu un es mēģinu saprast, kurš tas ir.

++++
man telefona nav saglabāts neviens numurs,bieži kad paziņas un draugi zvanot nestādās priekšā,bet izmanto frāzes,labdien,vai es runāju ar ar Lindu ?Sveicināti šeit jums zvana Jānis",mani dzen izmisumā,jo noteikt kas zvana draugs,vai kāda nopietna iestāde nav iespējams,atliek vien ar akmeņainu balsi atbildēt,un tad saprotot sākt stūlbi smieties.

man nesen bija - tas brīdis, kad uz autobusu skrien tā kā sprintu ar maratona distanci, un , apstājoties autobusā uz trepītēm, lai maksātu pa bileti, un saproti, ka no tik straujas apstāšanās vēmiens stāv kaklā un galva reibst tā, ka grūti nostāvēt.
Tas brīdis, kad, skrienot uz autobusu, kad tas gaida speciāli tevi, un iekāpjot iekšā, VISIEM tu esi kā teātris.
Tas brīdis, kad autobusā un pēdējā tukšā sēdvieta un neviens tajā , kā pa brīnumu, nesēžas, es apsēžos un tad saprotu, ka tas cilvēks nēēnormāli smird pēc čurām,kakām un vēl visādiem brīnumiem, bet celties kauns.
Tas brīdis, kad staigā pa veikalu un visulaiku domā, ka apsargs, kurš tur stāv noteikti domā,ka es kaut ko zogu.
Tas brīdis, kad 9:58 esi alfā un looooti vajag uz wc un izdomā neiet uz tām pie rimi, kas ir katastrofālas, bet stāvi kopā ar pārējiem cilvēkiem pie tā dzelža un kad apsargs tos atver nesies iekšā alfā un smejies pa sevi , ka tas noteikti izskatās tā it kā es nevaru nocieties neieiet veikalā.

Tas moments, kas uz pilnīgi līdzena ceļa tā smuki paklūpi un notirinies! :D KĀPĒC?! Un tad domā vai kāds apamanīja Tav īpašo kāju mežģīšanu.

Ok,tas moments,kad esi uzrakstījusi komentāru un tikai pēc tam pamani muļķīgas kļūdas! :D

Kad man piezvana no lmt un piedāvā jaunus tarifus



Kad kāds klauvē pie durvīm darbadienas vidū, bet tu skaidri zini, ka nevienu negaidi


Dejojot vienai pašai mājās.


Kad esi nopirkusi kurpes, kuras jau sen esi gribējusi nopirkt.


Tas brīdis, kad pēc darba nogurusi atvelcies mājās, kaķis ir savandījis visu māju, bet pusis no televīzora ekrāna pajautā, kas būs vakariņas


Un tu viņam atbildi