Man diezgan līdzīgi, bet tomēr.
*Tas moments, kad suns sāk nokārtoties uz brauktuves un garām iet cilvēki, arī ar maziem bērniem un man nav līdzi maisiņa, lai suņa izkārnījumus savāktu un man ir jāiet prom.. :(
* Tas moments, kad darbā no rīta ejot garām visiem, saki "Labrīt" un neviens Tev neatbild, jo nedzird, tā kā ir iegrimuši darbos (un to redz daudzi, kas iet aiz muguras).
*Tas moments, kad nevari pāriet pāri ielai, kur ir intensīva satiksme un stāvi 5min un gaidi.
* Tas moments, kad atnākot mājās Tu sāc runāt ar savu kaķi: "Kā Tev iet, mīlulīt?", un pēc 5min Tu saproti, ka šo visu laiku esi turpinājusi runāt ar sevi skaļā balsī. "Tā, kur ir melnais krekliņš? Ā, re kur ir, ta ta tāā, kādas bikses tagad lai uzvelk?"
* Tas moments, kad stāsti par kādu ļoti smieklīgu atgadījumu, bet Tavam draugam tas neliekas smieklīgi / Tas moments, kad Tev pastāsta ko ne smieklīgu un Tu izdves tikai: "Ja?" vai arī truli pasmejies.
* Tas moments, kad kāds pasaka ko sliktu par Tava suņa vai kaķa sugu, vai mašīnas modeli un Tu pēkšņi saproti, ka Tev šis cilvēks vairs nepatīk.
* Tas moments, kad Tev drīzumā jāsākās MR un Tev visu laiku liekas, ka, nu, tagad sākās, un skraidi uz tualeti.