Ja nav milestibas....

Jāsak,ka kādu laiku es tā tiešām laikam arī dzīvoju.Nezinu,kur tas viss nočakarējās,jo no sākuma tiešām bija WOW.Un tad kaut kas notika,tā rezultātā pazuda iekāre pret vīrieti,kas loģiski,ka grāva visas attiecības,sākās mūžīgi kašķi par šo tēmu,kas atkal noved pie negribēšanas un šadi apburtais loks turpinās,pa vidu vēl kādi citi kašķi un tiešām sāku domāt,ka jāmet tam visam mieru,bet kaut kā apbrīnojamā kārtā noturējāmies un nākošnedēļ varēsim atzīmēt mūsu 3. gadadienu.Atkal nezinu,kas notika,bet atkal ir labi un viss šķiet tā kā tam būtu jābūt.

Jāsak,ka kādu laiku es tā tiešām laikam arī dzīvoju.Nezinu,kur tas viss nočakarējās,jo no sākuma tiešām bija WOW.Un tad kaut kas notika,tā rezultātā pazuda iekāre pret vīrieti,kas loģiski,ka grāva visas attiecības,sākās mūžīgi kašķi par šo tēmu,kas atkal noved pie negribēšanas un šadi apburtais loks turpinās,pa vidu vēl kādi citi kašķi un tiešām sāku domāt,ka jāmet tam visam mieru,bet kaut kā apbrīnojamā kārtā noturējāmies un nākošnedēļ varēsim atzīmēt mūsu 3. gadadienu.Atkal nezinu,kas notika,bet atkal ir labi un viss šķiet tā kā tam būtu jābūt.

kā man šobrīd gribētos, lai arī manā gadījumā tā būtu...

Jāmēģina tajā vīrietī atrast to labo.Mums kaut kā sakrita,ka laikā,kad es sāku meklēt to labo viņā, viņš to man parādīja,tā ka gribējās dot sev pa galvu un jautāt kāpēc es to zeltu grasījos mest prom.Ir,protams,cilvēkam savi trūkumi,kuram tādi nav,bet nesen izspriedām,ka esam noturējušies tāpēc,ka par spīti visam nemēģinājam viens otru mainīt,bet pieņēmām tādu kāds ir.Un galu galā,nav tā,ka kāds no mums gribētu kaut ko tādu,kas otram ir pilnīgi nepieņemami,nav tādas krasas dzīves uzskatu atšķirības.Vienīgi mašīnu neļauju viņam pirkt kamēr nenomaksās parādu skolai :D

Lasot so diskusiju esmu nonakusi pie atzinas , ka es vairak nezinu , kas ir milestiba

Zīdtārpiņ, tur tas skaistums, ka neviens nezin:))

trolys, lai ar cilvēki būtu interesanti, lai viņš daudz zinātu,prastu, tā, ka vari sēdēt ar atvērtu muti un klausīties, bet ne jau par tēmu cik mēs vakar izdzērām. To ir grūti paskaidrot, bet tādu cilvēku ir mazs un tas ir svarīgi ilgtošām attiecībām, jo sekss pēc kāda laika vairs netīk katru dienu un cilvēkiem jābūt arī par ko parunāt, ko kopā sadarīt, utt., bet ja nav šo punktu, tad ko var gribēt? Ar pliku naudas maisu laimīga nebūsi, ja vien neatradīsi vēl kādu, kas izklaidēs, bet tā jau vairs nav ģimene, bet cirks.

dzīvojusi kopā ar vīrieti bez mīlestības neesmu. esmu vienmēr laikā, lai gan pēdējā brīdī, aptvērusi, ka mīlestības no manas puses nav, un ka dzīvot šādi nevēlos.

tagad dzīvoju kopā ar vīrieti un mums ir abpusēja mīlestība.

Ar bijušo tā pusotru gadu dzīvoju, jo biju pārāk gļēva, lai pasūtītu. Paldies Dievam, ka tajā laikā man uzradās cits, kurā iemīlējos. Ja nebūtu viņa, iespējams, vēl kopā mocītos.
Vienīgais iemesls- bija bail palikt vienai.

Bija man tā. Draugi esam joprojām. Tajā laikā bijām parasti draugi un pamazām parādījās arī benefits. Bet jūtu nebija, kaut arī visas dienas garumā varējām nemitīgi sarakstīties kā tādi mīlas baloži. Ātri vien nolēmām dzīvot kopā, jo tā bija finansiāli izdevīgi - dalīt īri un visu pārējo uz pusēm. Draugi no malas neticēja, ka mums viss tā - casual, bet mums pietika ar to,ka zinām patiesību un mums attiecīgajā situācijā ir labi. Jāsaka, ka mana pieredze ir pozitīva, jo mēs bijām "tajā pašā lappusē" un jau iepriekš zinājām viens otra bijušās attiecību peripētijas un izrunājām savas nākotnes gaidas. Pēc kopā nodzīvota pusgada mēs sākām stiepties katrs uz savu pusi, iziet uz randiņiem un kad viņam iekrita sirdī kāda meitene, kopdzīvi izbeidzām. Bez rūgtumiņa vai aizvainojuma kādā no pusēm, jo neviens nevienam nedeva veltas cerības un viss bija iepriekš izrunāts.

kopā nodzīvojot en-tos gadus nezinu vai ir vērts runāt par kaut kādu lielo mīlestību- tur drīzāk par cieņu, sapratni pret otru.. un tas jau ir daudz...

Esmu, jā. Sākotnēji tas nepavisam nebija mans mērķis, bet ar laiku sapratu, ka tas, ko pret viņu jūtu, nav mīlestība. Tagad tā vairs nedarītu. Ja kādreiz vēl uzsākšu kopdzīvi, tad tikai ar cilvēku, par kuru būšu pārliecināta, ka īstais.

grūti pateikt,bet lai dzīvot kopā ar cilvēku ir jābūt kaut kādai pievilkšanās kaut simpatijai,jo ja cilvēks nekā nesaista, tad ir nepatīkami būt blakus. Redz ,ja viņš tevi mīl un kā bērnam tēvs ir labs,es nezinu vai bērnu dēļ ir vērts uzupurēties.

Esmu dzīvojusi un dzīvoju tikai kopā ar savu vīru, tāpēc nevaru iedomāties, kā ir dzīvot ar cilvēku, kuru nemīli.

Ceru, ka meitene mīlestību nav izsapņojusi (kādai tai jābūt, kā vajadzētu būt) un pēc laika nenožēlos lēmumu šķirties. Reizēm jau cilvēks saprot, ka mīl tikai tad, kad ir šo cilvēku pazaudējis.

Es neesmu dzivojusi ar puisi, ko nemilu, bet esmu bijusi attiecibās, kurās nav bijusi milestība.bet tad es to nezināju.
Domaju, ka bez milestibas ir iespejams būt kopā, ja savstarpejas simpatijas, cieņa vienam pret otru.
Es ta nevarētu. Okej, vbr varētu, bet tad, ja nezinu kā var būt tad, kad otru mīli ta, ka to jūt katrs matiņš uz kermeņa un katra zarnas sieniņa:D ta, kā es zinu kā ir, kad ļoti mili un tevi mīl, tad es nevarētu vairs dzivot kopā bez šīm sajūtām. Pirms šīm attattiecibām, domāju, ka varētu.

Man šķiet, ka uz vecumu biežāk cilvēki dzīvo kopā bez mīlestības un kaut kādas tur jūtināšanās. Teiksim, sametās divi vientuļi vecīši, kuriem jau bijusi katram sava ģimene un katram savi bērni un mazbērni vai nav vispār bērnu, lai nebūtu tik vientulīgi un kopā lētāk. Jaunībā taču visiem kaut reizi gribas tos taureņus piedzīvot, vēlāk, kad viss jau piedzīvots, tas vairs nešķiet tik svarīgi.

bija gadījums 3 mēnešus izturēju un pieliku punktu, nevaru tā dzīvot.

neticu lielajai mīlestībai. Neticu.
Ticu sakritībai, saderībai, labam sexam, simbiozei.