Garstāsts "Vilkirainas lietus hronijas"

Mucītis gāja reto mežu. Pēcpusdienā pēc darba. Bet Mucītim šis darbs arī kaulus nelauž, bija (kā auklītei) japieskata dažas stundas pāris bērneļi Mežaparkā – gandrīz pie Ķīšezera.


Diena bija karsta, atpakaļceļā sviedri lija. Un nedaudz aiz pirmās jaunības dzīvojoša sieviete nesteidzoties gāja uz pieturu, lai sēstos autobusā. Nesteidzīgumam bija savs iemesls – rītā Toms Bricis kārtējās laikaziņās vēstīja par sagaidāmo pērkona lietu. Mucītis pavērās debesīs- zem spiedīgās saules jau krājās pirmie biezie gubumākoņi.


Mucītis apstājās un apsēdās uz soliņa klusajā priežu mežā. Gaidīja… lai smagie padebešī BEIDZOT sāktu vālēt ar lietusgāzi. Sievietei bija slepena kaislība par kuru (pagaidām) pat draugs nenojauta: ļoti lielu patiku sagādāja izlīt cauri. Nodomaja arīdzan – džinsu minisvārciņi, zaļganbaltā blūzīte un iešlūcenes uz neliela papēdīša… dabūs debesu dušu. Pa īstam un pirmo reizi šajā vasarā.


Domājot un atpūšoties uz soliņu Mucītis vērās debesīs, cerīgie padebeši gan bija vēl sausi. Hmm- nāksies kādu pusstundu gaidīt. Aiiii kā negribējās! Bet Rīgas centrā uz putekļainās ielas vēl dabūt šaltus no netīrām peļķēm, kuras mala nepārtrauktie autiņu riteņi, brrr… kā negribējās. Bija iemesls vēl ilgāk pasēdēt Mežaparka tīrajā gaisā.


Lietus vēl aizvien kavējās, lai gan no tālienes atvēlās pirmais pērkona rūciens. Mucītim kļuva garlaicīgi, pusmiegaini. Arī domas no pagātnes nekavējās šurp nākt. Un bija tāds kā īstais brīdis- atcerēties savu pirmo iepazīšanos ar lietus sirsnīgo pieskārienu.

———–


TĀTAD, PIRMS DAŽIEM GADIEM…

- Maira, aiziesi uz veikalu? – mamma sauca no virtuves.

- Es pie draudzenes gribēju aizstaigāt, sen aicina… – Maira atsaucās.

- Mucīt (mājas iesauka), aizej vispirms uz veikalu, pēc tam varēsi iet kur gribi, – mamma nerimās.

- Nu labi!


Pa ceļam Maira piegāja pie koridora spoguļa, apskatījās- patika. Bija jau saģērbusies izejamā kārtā, kas pieskaņota stipri siltai vasaras dienai. Bija uzvilkta gaiši violeta viegla blūzīte, tikpat viegla auduma rozīgi svārciņi līdz celīšiem, un kājās basenītes uz neliela (3cm) papēdīša. Kas te ko 5 minūtes uz veikalu neaizskriet, slinkums bija vēlreiz ģērbties.


- Mammūuuuu, kā es izskatos?

- O, daiļi! Bet tagad atnes putraimus, nalto gaļu, pienu un ābolu sulu.

- Jau eju!


……


Nelielais universālveikals bija ne visai tālu, tomēr nācās iet vispirms cauri priežu mežiņam, pēc tam pa pļaviņu un gar ceļmalu. Mucītim, ātrā tempā ejot pardotavas virzienā, domās nācās apķerties- lietussargs mājās palicis. Par to atgādināja visai skaļs pērkona dārdiens. “Ehh, nolādēts, nav laika skriet atpakaļ mājās”, bet veikala durvis jau tepat bija panāktas.


Kamēr tika paņemtas un pie kases apmaksātas dažas partikas preces, tikmēr ar otro un skaļo pērkona dārdienu- sākās varena lietusgāze. Pie veikala ārdurvīm vēl pulcējās dažas vecāka gadagājuma kundzes, kas pārsprieda skaļi “tādu gāzienu redzu pirmo reizi gadsimtā, uhh, uhh”. Arī Mucītis gaidīja zem nojumes – kamēr debesu šalts pārskries. Tādi brāzieni ātri pārskrien, un pēc dažām minūtēm jau viss būs tīrs, svaigs. Vienmēr Mucim gribējās ieielpot svaigumu pēc vasarīga pērkona.


Ieelpot… un lietus patiešam gandrīz pārskrēja. Vien dažas piles līņāja no augšas. Nācās gan steigties, un tamdēļ ar iepirkumu maisiņu vajadzēja doties mājās. Mairucis devās majās, laika nebija daudz- vajadzēja atdot mammai pirkumus, un pēc tam pie draudzenes. Kā nekā, bija sarunāta kopēja pastaiga uz Mežaparku.



Bet…. kas to deva! Nebija vēl lāgā tikts līdz mežiņam, kad lietusgāze sākās ar jaunu spēku. Nu bija bezizeja jeb ļoti slapja apstākļu sakritība. Kur ir kāds KOKS, zem kā paslēpties? Tuvākais bija knapi saskatāms aiz lietus aizkara. Straumes tieši blieza pa meitenei, un Mucim nācās slāt vien tālāk.


“Kas būs, tas būs”… un sajūtas bija jūtami…hmmm, PATĪKAMAS. Kā siltā dušā, kā zem segas. Un tādas neapzinātas un jaunas kaislības pēkšņi ar straumi lauzās ārā. Kā bauda! Kad blūze pieguļas pie ķermeņa, kad apģērbs pielīp un izceļ auguma aprises. Un kad kurpju siksnas, kas vēl pirms brīža ne visai patīkami grauza kāju pirkstos, tagad ir kļuvušas pavisam mīkstas un brīvas. “Ehh…” uz brīdi Mucis aizdomājās, taču apķērās – mājās un draudzene gaida.



Tagad jau mēreni lēni staigājot (bez panikas) jaunava domāja “nezināju… cik tas patīkami! Varbūt pa reizei izskriet lietū vēl kādu reizi? Padancot! Paskraidīt pa peļķēm? WOOW!”

aaaaai, šitas viss ir sūds, salīdzinājumā ar stāstiem, kādus mans kolēģis raksta :D
piemēram
http://www.delfi.lv/izklaide/archive/stastu-konkurss-parspiediena-sprausla.d?id=27477319

Visu cieņu kolēģim- par šo 2009. gada garstāstu!

Lietus – nav tas pats, kas lietus.


Pirms dažiem gadiem 20. augustā...

Atkal Maira Vilkiraina sēdēja pie loga un lasīja kādu grāmatu. Bija brīvdiena, gandrīz pieaugušās atvases kā jau pie svetdienas – bija padevušās savos brīvdienu tusiņos. Maira bija nogurusi pēc pasmagas darbanedēļas, tamdēļ dienu nolēma pavadīt mājās.

Protams, lasot Ziedoņa Un tā n°u "Epifānijas" krājuma 85. lappusē ir vārdi lasāmi. "Saule. Šodien ir saule. Šodien kalni ir pilni slēpotājiem. Es to redzu griestos. Griesti, kad es guļu, man ir liels ekrāns. Tur ir rīta bērzi baltā sarmā. Vēl, saullēkta salā sprāgstot, sprakšķ sētu stabi, un gaiss ir violets, oranžs un rožains..."

Maira, nejausi pametot skatu uz loga- pamana, ir taču augusts, salā sētas mieti nesprakšķ, un jau pievakares bērzos tomēr ir sulīgas zaļas lapas ar pirmajiem rudens dzeltenīgajiem ielāsmojumiem. Paskatījās vēl pāri koku galotnēm- Saule mazpamazām sāka laisties uz naktsguļu pie gandrīz skaidrām debesīm. Un tad pie loga sēdošā atcerējās dažas lietainākas dienas un ar tiem brīžiem saistītos pārdzīvojumus...

Pārdzīvojumu virtene vēlreiz krājās galvā, un iešāvās domu apcirknī vēl kāda atziņa: lietainās dienas nepavisam nelīdzinās cita citai. Katra lietus lāšu piesātinātā stunda ir unikāla un neatkartojama...

Teiksim:
- lietus var būt gandrīz nemanām, smidzinošs vasarā. Kad vējš nav, bet pilieni knapi grabinās pa palodzi. Tad čabinošā skaņa tā vien uz miedziņu velk. Ļoti patīkama sajūta, ja kas.
- lietus var uzvesties kā brāzmains vilks. Tādi brāzieni gan vairāk rudenim raksturīgi, tā laiku pa laikam. Parasti arī pasmags vējš tad loka koku galotnes. Šādos brīžos gribas segā ietīties, un gandrīz līdzjūtīgi nolūkoties uz tiem tur, kas pa ielu piespiedu kārtībā cīnās ar vējā nepaklausīgo lietussargu.
- lietus var būt kā varens un plats lācis. Vasarā negaisa laikā, kad visa daba veldzējas. Ar šo Mairai ir bijuši vairāki piedzīvojumi/pārdzīvojumi. Pastāsti par to – ir uz priekšdienām.
- lietus var būt kā ... rudzu druva, kur vārpas viļņojas ritmiski nelielos pūtienos. Tāpatās arī pie debesīm ritmiski mākonīši nolej pa kādai šaltij vienu aiz otra. Ar tādiem pūkainiem padebešiem labi ir spēlēt paslēpes.
- daždien ir pēkšņa lietusgāze kā ātrai zebiekstei pārskriet pāri zemei. Te ir vislielākā intriga- vel jo vairāk dienās, kad lietussargs mājās aizmirsts.
- bet citudien' ir garš lietus kā garš palags no vienas malas līdz otrai. Tad diena arīdzan šķietas tāda izstiepta kā kas pats palags, kuram otru malu nevar saredzēt. Ne visai patīkami. Un tāda aukstuma sajūta arīdzan stiepjas līdzi.
- dažreiz uznāk tāds vakara lietus jau pēc saulrieta. Kad rodas kāds erotisks uzbudinājums, it sevišķi vasaras siltā novakarē. Kad uzsprāgst vēlme darīt kādas spontānas un ne visai prātīgas nodarbes.
- ir arī agrais rīta lietus, kas dzen miegu un sapņus prom. Tā ātri, kā viens straujš grābeklis. Tieši pa pieri, un nomidzis aizdzīts prom uz neatgriešanos. Arī tad rodas vēlme uz spontānām un nepieradinatām darīšanām.
- ir lietus... liedagā. Te vispār ūdeņi dominē pāri visam. Lietus pludmalē ir ar tādu brīvāku jušanu. Lietus svaigumam pievienojas tāds sāļāks jūras vējš. Vasarā rodas augstākā prāta apoteoze.
- ir lietus "kā pa Jāņiem". Ne tikai Jāņos, bet vispār visas vasaras laikā. Kad līst bez apstājas, visi spaiņi pažobelēs gāžas pāri malām. Kad trotuāru renes neuztver visas straumes, un tās plūst tur- kur tikai tām savs ceļš zināms.
- ir arī tāds visai pariebīgs lietus, kas uznāk ziemā un kausē prom sniegu, kas līdz tam bija tīrs un balsts. Bet tagad jau sajaucies netveramā biezputrā uz zemes. Brrrrrrr.......
- lietus no pilnīgi skaidrām debesīm. Tā gadās, kad makonis līdz galam neizveidojas, un kas netika prognozēts iepriekš. Maksimālais kaifs, jo tas ir visnegaidītākais un neprognozējāmāks.

Mairai apgura prāts tālāk par visu domāt, tomēr kalendāra lapiņa rādīja vasaru. Un otrajā brīvdienā bija paredzams izbraukums pie jūras. Taču... tsss...

Saruna … tveicīgā novakarē


Atkal augusts, kad pievakarē karstums kausēja asfaltu


Maira strādāja… darbs gan kaulus nelauza, kādā firmā menedžeres- referentes amatā tajā dienā bija jānoformē kāds steidzams pasūtījums. Daudz datu jāsavāc, mēbeļu noliktavā bija jāsakomplektē krava. Pašai jābūt klāt, jāraugās – lai strādnieki visu pareizi iesaiņo un iekrāmē treilerī. Uz ielas +32, arī noliktavā (kur kondicionieri rūca uz pilnu jaudu) gaiss bija smacīgs, turklāt ar lakas smardu piesūcies. “Man jau gandrīz slikti, kad te uz stundu ienāku, nez kā te strādnieki jūtas visas maiņas garumā”? Nogurdinoša diena.

Taču tad piezvanīja Santa – draudzene vēl no vidusskolas laikiem. “Vai negribi parunāties?” – “Čauuu mīļā, kā iet?”- “Satiekamies “Leldes” kafejnīcā!”- “Vai kas noticis? Vai visi dzīvi, veseli?”- Ir gan dzīvi, gan veseli, paldies Dievam. Bet parunāties gribas!”- “Labi, plkst. 18:00 apmierina?”- “Jā!”- “Sarunājuši”. Saruna bija steidzīga, pieklusināta. Mairai priekšnieks bija konservatīvs un dusmīgs, ja pieķēra darbā kādu privātās lietas risinām.

Kad Maira izgāja no darba kantora ārdurvīm, tad pēkšns karstuma vilnis apņēma sievieti. Teju ko elpot nebija. Saule gan slīga aiz vecā parka kokiem, tomēr versme necik vēl nerimās. Vien pie Daugavas, kad izkāpa no trolejbusa ārā- Mairs sajuta kādu vēsumu. Tomēr atslābināties nebija laika, Maskavas ielas “Leldē” gaidīja kāds, pēc visa spriežot nepacietīgs cilvēciņš.

Jā, Santa sēdēja un jau malkoja pirmo kafiju. “Labāk jau kādu gāzūdeni, nekā VĒL KARSTU kafija”, nodomāja Maira.

- Čau Santiņ! Kā sviežas, kas noticis…? Pag, es vispirms paņemšu kādu AUKSTU sulu!…

Divas sievietes kādas minūtes klusi sēdēja. Mairai ar salvetēm nācās regulāri slaucīt pieri, bet Santai ar salveti… kādu asariņu….

- Uii! Bēdas lielas!

- Nesauktu tās par bēdām, bet gan par bailēm…

Mairai drusku neomulīgi un AUKSTI kļuva.

- Nu, pastāsti!

Santa sašūmējās un sakautrējās, nometa vēl kādu asariņu… – Mans vīrs ir sajucis prātā, bet man nav naudas- par ko vest pie psihoterapeita! Kredīti jāmaksā, bērniem jaunas skolas drēbes japērk pirms mācību gada. Vai nevari man aizspiest kādus 100 eirikus?

- Droši vien, ka varēšu. Bet pastāsti vairāk!

- Mans Andris kopš vasaras sākuma tāds dīvains kļuvis. Vienā reizē Mežaparka Ķīšezera krastā, kur mēs staigājām roku rokā sadevušies- mani ar visām drēbēm iegāza ūdenī. Pie tam pats tāds uzvilcies izskatījās. Labi, ka mugurā bija t-krekliņš un minisvarciņi. Labi, ka cilveki neredzēja, kādu pusstundu krūmos tos žāvējām. Bet jūlijā Jūrmalā pie Dubultiem viņs mani ierāva jūrā ar visu kleitu. Visu acu priekšā. Nācās atri skriet uz krūmiem un stundu žāvet. Kā tad es vilcienā tāda slapja un piloša kāpšu iekšā. Bet pirms nedēļas- šo pieķēru raujam kulakā, un uz kompja KĀDA SAITE bija parauta vaļā. Kaut kas neizturams. Man tas slapjums apnicies, neesmu nekāda slapjā vista.



- Vai negribi atbildēt uz kādu jautājumu?- Maira nedaudz pirtvīktdama prasīja.

- Tu jau zini, man nav noslēpumi no Tevis!

- Vai pēc tiem izgājieniem vakarā Andris gultā ir labāks?

- Jā, jā! It kā tāda jaunība atgriezusies! Vai tad tam visam ir kāda saistība?

- Ir gan. Man šķiet, Andris ir atradis savu fetišu. Vai esi kādreiz parunājusies ar vīru par to, ko sauc par priekšspēli.

- Nē, esmu tomēr aizņemta, lai runātos stundām par kaut kādu netveramu romantiku. Pienākumi sauc, un daudzkas katru dienu jādara….

- Bet varbūt es Tev tomēr kaut ko ietekšu…



Abas sēdēja “Leldē” un turpināja runāties. Maira atcerējās – Santas laulārais draugs Andris, visumā kārtīgs un mīļš vīriņš, tomēr pa laikam norāvās un aizgāja kādos kaislību viļņos. Pirms gadiem pabraukājās pa jūrmalu ar motociklu, policija nogrāba un izspieda ls 40 sodu. Vēl pirms tam sēņojot savu Santiņu norāva gar zemi sūnās, kur kārtīgi izvārtījās. Un droši vien vēl kādi gadījumi bija, par Santa nestāsta…?

- Jā, zini – ko ieteikšu? 100 eirikus nevaru iedot patreiz, 20 gan. Neved Andri pie ārsta, bet- nopērc vairākus vieglus un piekļāvīgus apģērbus, teiksim, kleitiņu un pusgaros legingus. Uzvelcies, ar tiem ieej dušā un vakarā pirms gultas šāda atrādies Andrim. Naudu vari neatdot, toties vēlēšos “atskaiti” par šo vakariņu! Sarunāts?

- Sarunāts!

- Labi, man tomēr ir jāiet, gaidu atkal Tavu zvanu!- abas izgāja uz ielas. Saule jau griba aiz māju jumtiem, karstums mazinājās, bet svaigums nenāca…

————————–

Maira pēc pusstundas bija mājās, Zigurds (laulātais draugs taču) bija uzkombinējis vakariņas. Pats jau iegrimis pie TV kastes, skatījās atkal satelītos kaut kādu sporta raidījumu. No ekrāna skanēja pūļa rēcieni, abi bērni rātni sēdēja mājās un ņēmās pa kādām datorspēlēm…

“Viss kā parasti- klusi, mierīgi”-Mairai iešāvās galvā doma. Pagriezās uz dušas pusi. Kaut kāda uzbudinajuma vēsma uz brīdi radās. Pameta acis uz savu blūzi, mērena garuma svārciņiem un sandalēm uz nelieliem papēdīšiem plikās kājās. “Nē, tomēr, nē…nav laika mazgāt svārkus, rīt darbā vajadzīgi”. Izģērbās, iegāja dušā, noskaloja dienas sviedrus.

Diena bija beigusies.

Attēlu (c) http://www.vintagewet.com/wfa/main.html

Saruna … tveicīgā gultā

=> Garstāsts pilnā versijā, ir šajā blogā: http://vilkirainaslietus.wordpress.com/

Aizvien tas pats augusta karstais vakars

Diena bija beigusies, taču kāda cita saruna aizsākās. Laulātais draugs Zigurds pirms pusnakts beidzot iecēlās gultā blakus Mairai...

- Kā tad gāja pa dienu! - visumā tas ir interesants jautājums no vīra puses. Maira zināja, ja Zigurds šo vēlreiz uzjautāja gultā gandrīz vai nakts vidū – tad viņu kaut kas ir satraucis.

- Šodien "Leldē" satikos ar draudzeni Santu. Viņa man pastāstīja to, ka Andris ir sajucis. - Un atstāstīja visu ŠO SARUNU.

Pagāja kādas piecas minūtes, Zigurds domāja atbildi. Izdomāja, atsāka runāties: - Jā, cilvēki ir dīvaini reizēm. Man mama mācīja, jādzīvo mēreni, pieticīgi. Mums ir kristīgās vērtības. Un jāturas pēc iespējas tālāk no visādiem dīvaiņiem. Tu jau zini, mamma gadu pirms aiziešanas pēc pastaigas lietū saslima ar plaušu karsoni, un tā īsti neatlaba līdz pašai nāvei. Es negrinu, lai ar Tevi arī kas līzīgs nenotiek...

Un Zigurdam nāca miegs, pagriezās jau uz otriem sāniem. Tomēr Maira netlaidās: - Bet es pareizi rīkojos, Santai iedodama 20 eirikus.
- Pareizi, pareizi. Mēs tā īpaši nabagāki nepaliksim, draudzenēm ir jāpalīdz. Mani arī interesē, ko Santa pēc tam stāstīs. Man pašam vājprātības nepatīk, esmu Tev kā "mūris". Ko mūris darīs, kad tas kļūs vājprātīgs? Sagāzīsies, un Tu paliksi viena pati visos pasaules vējos. ... Nu labi! Es drusku pārspīlēju. Es zinu, ka man darbā (Zigurds strādāja uz pacēlāja Rīgas ostā) arī viens vīrelis bija. Gan ilgi nenoturējās pie mums, bet viņam dikti patikās raudzīties uz sievietēm augstapēžu kurpēs! Nu dikti, nu dikti. Ja ļautu vaļu, viņš tās sievietes apēstu kā šokolādes tāfelīti. Pēc dažiem mēnešiem it kā pēc paša vēlēšanās pazuda no mūsu darba. Viņu mēs par to apsmējām, un priekšnieks "brīvprātīgi" lika no darba aizvākties, drusku vēlāk pasakot apmēram- neļaušu demoralizēt mūsu kolektīvu.

Vēl pēc brīža Zigurds, gurdeni valstīdamies zem segas runājās: - Vajadzēja iedot 100 eirikus, lai Andris aiziet pie tā ārsta. Laikam tāds nevesels.
- Bet Tu jau pats man prasi uzvilkt laiviņas kājās, kad ejam uz Operu vai kino.
- Tā taču pieņemts, botēs uz turieni taču neiesim...
- Un darbā man boss arī ir prasīgs...
- Tur Tu esi vadoša darbiniece, un nedrīksti zaudēt savu šarmu. Ja aiziesi uz kantori nospeķotās biksēs un prastās iešļūcenēs, Tu mazāk noslēgtus līgumus dabūsi. Zaudēsi darbaalgu vai vispār pašu darbu.
- Kādreiz jaunībā kopā gājām uz parku saldējumu ēst, un Tev arī nekas pretī nebija- ja man kājās ir koķetas spicenītes!
- Ehhh, tā bija jaunības dullība. Paldies Dievam, es no tā jau esmu prom. Man ir stabils darbs, mums ir stabila un pārliecināta ģimene. DAVAI, beigsim so sarunu! Mam miegs uznca, rīt agri jāceļas. Priekšnieks teica- pusstundu ātrāk darbā jābūt, esot kāds steidzams pasūtījums.

Zigurds gultā aizgriezās prom, sāka ritmiski vispirms šņākt, pēc tam tikpat ritmiski paklusi krākt.
---------------------------

Tikmēr aiz loga mēreni sāka lietus čabināties, kaut kur aiz priedēm tāls pērkons rūca. Tad vēl vienu reizi. Maira vēl nebija aizmigusi, atkal uz augšu cēlās kāds netverams satraukums. Sīka fantāzija uzradās: kā būtu, ja pakluso uz ielas izskrietu kā mazs bērns. Taču acis pametās uz pulksteņa ciparnīcu, tas rādīja "1:00" naktī. "Vēls, likšos arī es pie miera, un lietutiņš mani ieaijas".

Tā arī notika, un šī diena patiešām beidzot beidzās.

- Nāc iekšā, caur atvērtā dzīvokļa durvīm iesaucās Zigurds.
- Man pārsteidza lietus, esmu mitra un piloša….
- Redzu, nabadzīte…

Maira novilka ar ūdeni piesūkošos kleitu un blūzi. Uz reizi iemērca vannā, lai pabeigtu šo spontāni iesākušos veļas dienu.

Pēc brīža, jau pie obligātā TV ekrāna – draudzīgais vīrs stāstīja par savu darbu: – Diena bija karsta, bet vakarā arī uznāca lietusgāze. Man tas lietus nepatīk, tika apturēta preču pārkravāšana. Priekšnieks palaida kadu stundu ātrāk mājās, it kā jau labi… bet man no algas izskaitīs ārā. Nepatīk, nav jau pirmā reize…

- Uzprasies kādu sestdienu pa virsu pastrādāt! – Nevajag, tā jau tie pasūtījumi liesajos gados tik daudz. Aizvien biežāk ir problēmas darbalaiku aizpildīt. Laikam jāpiemeklē kāda papildus haltūra.

(zvans uz mob.t. Zigurdam)

- Oi, zvana mana mamma, tagad viņa ir darīšanās Rīgā, grib pie mums pārlaist nakti.
- Oi, vakarā būs jāskrien puķes pirkt! (vīra mamma ļoti mīlēja puķes. Tas jau normāli, taču vakarā negribējās skriet to 300 metrus līdz puķu sievai. No otras puses, vīra māte iedeva pusi naudas dzīvokļa iegādei – tamdēļ visas mammas vēlēšanās ir likums…).

- Mairīt, aizskriesi pēc puķēm, man te izlietnes krāns iesākts labot, gribējās rīt- taču man būs tas jādara šovakar…

——————–
Maira izskrēja no parādes durvīm- un… atkal atsākās lietusbrāzma. Labi ka tālredzīgi bija lietussargs paķēries līdzi. Tomēr puķu sieva šodien nez kamdēļ nesēdēja parastajā vietā (deviņos vakarā!), nācās skriet vēl pāris kvartālus uz nākamo puķu kiosku.

Atkal lietus saskarsme- Mairai jauna blūze un jauna kleita mugurā. Lietussargs virs galvas. Un peļķes zem kājām. Lietus pieņēmās spēkā, ielu straumes paplašinājās. Drīz vien tās bija teju neizbrienamas.

Sieviete nesa vīramātei puķes uz māju. Maira bija uzvilkusi (ātrumā) augspapēžu kurpes, ai kā tās spieda!!! BET- tagad vairs nespieda, un kļuva mitrumā pat piekļāvīgas kājām. Vispār garastāvoklis pacēlās!

Un tad palēlināja kājas, lai pa tām lielākām peļķēm vēl vairāk censtos apskalināt kājas!! “Laiviņas” bija pavisam slapjas, un tad Maira pie pašām mājām noāva kurpītes un paņēma rokās.

Vīrs mājās neko nenojauta. Tik pabeidza labot ūdens krānu, un jaunā blīve stāvēja labi- nelaida lieko ūdeni izlietnē. – Paldies! – apburošs smaids un skūpsts no Zigurda puses apliecināja, ka viss ir mierīgi un viss ir kārtībā.

—————–
Nedaudz vēlāk- jau gultā Maira iedomājās par tām slapjajām kurpītēm. “Varbūt specilāli jāpamēģina”!? Vīra māte Ilze jau arīdzan šņāca rāmā pusnakts miegā…

Atkal saruna ar Santiņu!

Atkal Maira un Santa sēdēja iecienītā stūra kafejnīcā. Pirms divām nedēļām bija satikušās – KOPĪGI ATCERĒJĀS KĀDU SARUNU! Tagad Maira pēc apsveicināšanās gaidīja atbildi.

Abas sievietes klusēja – brīdi skatījās pirmajās rudens lapās, kas septembra pirmajā nedēļā jau pa retam krita no pārgurušajiem kokiem.

Mairai senais jautajums kutināja mēli: – Vai atceramies, ko mēs sarunājām?
- Kaut kādas šausmas… Andrim teju jumts aizrullējas, pat nepīpēja visu vakaru aiz uztraukuma. Un nākamajā ar sāpošu galvu aizgāja uz darbu. Vakarā pēc tam atnāca tāds kā sarāvies. Knapi pastāstīja- esot dabūjis rājienu no priekšnieka. Ja tā strādāšot turpmāk, tad prēmiju par šo mēnesi neredzēt kā savas ausis.
- Oi, kas tad notika tajā vakarā….
- Oi, oi. Stāstīšu pēc kārtas…
—————-
Tad nu Santiņas stāsts…

Spraunā sieviete pārnāca ātrāk no darba, lai dārgajam Andrim sadarītu prieku- kā nekā, vīram ir dzimšanas diena. Ai, bija apnicies pirkt dāvanas: kārtējo šampanieša pudeli komplektā ar kādu dzejas grāmatu, vai kādu sevišķi nesadabūjamu dārgu detaļu viņa motociklam.

Jau dažas dienas pirms Andra dzimšanas dienas Santiņa domāja: ko tad padarīt kā pārsteigumu. Nopirka dzejas grāmatu un kādu dzeltenu puķi podiņā, kuras vēl dzīvotu un ziedētu pēc-atmiņās par so dienu.

Bet galveno dāvanu sadomāja sarūpēt pati saviem spēkiem. Vispirms bija skaisti jāsaģērbjas. Un viegli – mēreni svārciņi (kādi dzīvesbiedram vienmēr patikuši), miesas krāsas zeķītes, balta blūzīte, un melnas spicenes kājās.

Santiņa aktīvi vaktēja brīdi, kad Andris pārradīsies… pulkstenis tuvojās sešiem pēcpusdienā. Minūtes desmit pirms sešām pulksteņa bumbām Santiņa nedaudz vannas istabā samērcēja kleitas vienu stūri.

Andris pārnaca laikus un iesaucās: – Saņuk, es atnācu!
- Dārgais, jau eju! Sveiciens Dzimšanas dienā!

Andris daļēji garlaicīgām acīm pateicās par kartējo dzejas grāmatu un dzīvajām puķēm, bet uz vīra raupjajām rokām pieskarās nedaudz mitrā kleita. Un vīrietim acis iemirdzējās, augums iztaisnojās un reizē saspring, ceļgali sāka nedaudz pat trīcēt.

Laikam jau Andra skatiens “noteica” galveno vēlēšanos- Santiņa visā tērpā iegāja dušā. Vīram so redzot laikam sākās sirds aritmija, un pašam dūša sametās šķērsām.


- Santīte, santīte, santīte- Tu esi vienreizīga!!!

wet_oldies

Santa izlikās nedzirdam šos apdvestos vārdus, taču kaismīgi (neizliekoties) turpināja zem dušas mērcēties. Līdz bija pavisam slapja. – Un te nu es esmu, Ūdens Vārava!
- Esi, esi, esi. Esi lūdzu tāda vienmēr. Es būšu Tavs!
(par parejo pēc tam vēsture klusēja)
—————————-
Maira visu šo klausījās. Un domāja- laikam tajā viss kaut kas ir! Lietus, te atkal lietus. Un te ir Santiņās piedzīvojums. – Un, kāds visam bija turpinājums?

- Andris divas dienas bija tik izpalīdzīgs. Ielika atlikušās flīzes vannas istabas sienā. Pārkrasoja grīdu. Salaboja soliņu dārzā. Paveica tik daudz, kā citreiz pusgada laikā! Laikam jau tā varu vīru pie sevis pieturēt!? Ai, kādas šausmas!
- Santiņ, tā taču lieliska iespēja – un jaunas fantāzijas ir klāt. Tās vajag izmantot. Aizdomājos, ka tik Andris nākamreiz aiz sirds palēcieniem nepadodas vispār uz Aizpasauli. Man drusciņ bail, kā jums būs nākamreiz.
- Ai, tas bija vienreiz, negribas atkārtoties.
- Bet Andris taču Tevi izvēlējās romantismā. Paliekam vecākas, bet reizēm gribas kā mazai meitenītei. AI, MAN IR PRIEKŠLIKUMS!