Ar puisi bijām kopā 2 gadus. Gājis patiešām visādi. Tad bijām pāris, tad nebijām, bet abpusēja mīlestība bija, ir un būs.
Tagad vairs nevaram būt kopā (nejautājiet, kāpēc, jo tā vienkārši ir). Katru dienu raudu, gribot, negribot atceros visus labos brīžus, vārdus, to, kā viņš man lika justies. Ir pasliktinājies miegs, nemāku vairs priecāties. Viņš ir manās domās visu laiku, pat darot svarīgus darbus un esot darbā. Apgulties vispār nevaru, jo zinu, ka asaras birs.
Visas jau tā saka, zinu, bet tiešām bijām īstie viens otram. Šķiet, ka jebkurš nākamais puisis varētu būt tikai tāds "plāksteris" vien un nemaz nav vēlēšanās sākt "no baltas lapas" ar citu.
Zinu arī to, ka šī ir klasiska pēcattiecību diskusija, taču manī joprojām ir cerība, ka viņš piezvanīs un viss būs, kā agrāk. (Tas manā gadījumā ir iespējams.)
Uzrakstot šo visu pat vairs nezinu, ko no Jums gribu. Varbūt kādu Jūsu pieredzi, padomu?
Palūgšu bez negatīvisma.
Mums abiem 21, ja tas ko maina.
33
