Labs vakars arī tā, kurām tas ir ne īpaši labs! :)
Tad nu tā, ar draugu kopā esam pusgadu. Zinu, nav daudz, bet pietiekami, lai saķertos līdz ausīm un nespētu savu dzīvi iedomātie sbez viņa! Lieta tāda, ka vienmēr emsu bijus ļoti pārliecināta gan par sevi, par savu augumu, bet ik pa laikam, sajūtu no viņa diezgan sausus komentārus par savu izskatu! Nekad ne no viena puiša neko tamlīdzīgu nebiju dzirdējusi! Jāatdzīst, ka pašvērtējumu cēla nepārejošā puišu uzmanība.
Vienu dienu manējais izspļāva frāzi, ka nebija ievērojis, ka man tik liels celulīts! es vispār apstulbu, nu jā! man viņš vienmēr ir bijis! Vēl ir bijuši komentāri par zobiem, ka viņš gribētu, lai viņi man ir baltāki! Tad, kāpēc man uz dupša parādoties pumpiņas! utt.
SAdusmojos, uz ko pēcāk šis- piedod, neņem mani galvā! Bet nekas jau no tā teiktā nepazūd!
Itkā cenšos sev ieskaidrot, ka emsu pārliecināta par sevi, bet laikam vairs tas neizdodas! Tieši tur jau tā sāls, ka viņš man ir svarīgs, šādi vārdi sāpina , jo tos pasaka TIEŠI viņš!
Visā citā ziņā viņš ir īsts jaukums, tikai šorīt pieķēru sevi pie domas, ka tad, kad vinjš man izteica komplimentus par šīs dienas izskatu, es nenoticēju. Bēdīgi. kaut kā.
Vai man vajadzētu ar to samierināties? Vai arī viņa dēļ tagad skraidīt pa kosmētiskajiem saloniem? It kāa nieks, bet sāpīgi, tomēr:/ Vienmēr esmu uzskatījusi, ka puisim ir jāceļ savas meitenes pašlepnums, nevis jāgremdē... Nūu, man laikam sanāk otrais....
41
