Esmu piedzīvojusi tādu mīlestību. Vienu vai divas reizes - neesmu droša, bet par vienu 100 punkti esmu.
Nu bet pavisam lielā super mīlestība man ir bijusi pret maniem vecākiem un pret labāko draudzeni, kura tāda bija 10 gadus apmēram. Agrāk likās, ka labākā draudzene tik svarīga, ka bez viņas dzīve nepilnvērtīga būtu un kad draudzība palika mazāk cieša - pārdzīvoju tā it kā mani vīrietis būtu pametis, raudāju un slikti gulēju. Bet tagad tikai atmiņas par tādu draudzību ir, un pilnīgi droša, ka neko tādu draudzībā tieši nepiedzīvošu :) tagad esam labas paziņas. A vecāki man ir tādi par kuriem ir vērts katru dienu Dievam pateikties! Abiem gribu līdzināties, abi mani visu mūžu ir devuši visu pa maksimālo (morāli un materiāli) un ir ļooti interesanti cilvēki.