Pēdējais gadījums - braucot autobusā, jutu, ka sāku ģībt. Sēdēt, protams, nebija kur, autobuss pārpildīts, bezgaiss, man vēl MR, tas laikam izprovocēja ģībienu. Jau gandrīz neko neredzot, sapratu, ka pietura klāt, izmeimuroju ārā (apkārtējie droši vien nodomāja, ka salietojusies narkomāne), tiku līdz soliņam un apsēdos elpot svaigu gaisu. Ne minūti nedabūju mierīgi pasēdēt, kā pienāca klāt meitene, jautāja, vai man viss kārtībā, vai mani kaut kur pavadīt, vai man bijusi smaga nakts :D Uzreiz garām gāja arī vīrietis, jautādams, vai man vajadzīga palīdzība. Šī nu bija situācija, kad man būtu labāk paticis, ja man ļautu mierīgi pasēdēt, tomēr liels prieks, ka apkārtējie nebūt nav vienaldzīgi. Var jau gadīties, ka palīdzība tiešām vajadzīga.
Reiz bija apmainīšanās laipnībām ar kaimiņu pie lifta. Nokļuvām tur abi reizē, es ar riteni. Protams, riteņa iestūķēšana liftā prasa laiku, tāpēc teicu, lai viņš brauc pirmais. Viņš savukārt jautāja, vai man nevajag palīdzēt riteni liftā ielikt. Tad viņš uzbrauca augšā pirmais un uzreiz nospieda pirmā stāva pogu, tā ka lifts uzreiz atbrauca atpakaļ pie manis :)
Reiz, izstāvējusi rindu pie bankomāta, pamanīju, ka puisis pirms manis atstājis tajā karti. Lai arī aiz manis jau bija rinda, neapdomājusies jozu puisim pakaļ. Pēc tam stāvēju rindā no jauna :)
Reiz draugam veikalā nepareizi izdeva naudu - vairāk, nekā vajadzēja. Viņš priecīgs man rāda. Es viņu nolamāju, teicu, ka viņam pašam derētu par kasieri pastrādāt, tie cilvēki taču liek no savas kabatas vakarā, kad kasē par maz naudas. Teicu, lai nes naudu atpakaļ. Viņš neaiznesa. Vakarā atzinās, ka vēlāk aizgājis atpakaļ uz to veikalu un atdevis naudu. Sirdsapziņa sāka grauzt pēc manas nolamāšanas :D
479
