Nestrīdos, ka sporta stundas skolēnos izraisa dažādas emocijas.. Tajā pašā laikā uzskatu, ka ne tikai prāts ir jātrenē un jāpiespiež apgūt jaunas lietas, bet arī ķermenis. Un nav nekas traģisks par savām prasmēm saņemt arī atzīmi.
Ja vari mājās sēdēt un mācīties, piemēram, vēstures kontroldarbam, kāpēc lai sporta stundās vai pat ārpus tām nepatrenētos to pašu bumbas žonglēšanu, attīstot sava ķermeņa koordināciju?
Manā laikā no sporta stundām atbrīvojumi (un kavējumi) bija skolēniem ar attieksmes vai smagām audzināšanas problēmām. "Normāli domājošie" bērni gāja un darīja, sporta stundas bija mīļākās stundas. :)