Es par sevi neatceros, bet vidusskolā ar klasesbiedru gan jautri iznāca.
Bija mums klasē tāds, pieņemsim, Alvis. Klases saules stariņš, vienmēr jautrs un smaidīgs, daudz blēņas darīja un neklausīja, bet skolotājām patika. Sadomā Alvis iet mājās otrās stundas laikā, kas mums tieši iekrita pie klases audzinātājas. Sagaidīja skolotāju ar sāpēs savilktu seju, ar roku saķēris vēderu - nu tik, nu tik slikti! Protams, skolotāja saka, lai nemokās, bet dodas mājās. Savāca somu, ar joprojām sāpīgu sejas izteiksmi izgāja pa durvīm.
Pēc pāris minūtēm klasē ienāk mūzikas skolotāja, uzjautrināta prasa audzinātājai - ko Alvis tik priecīgs? Auļojis lejā pa kāpnēm ar tādu smaidu sejā, ka šī pat nezinot, ko domāt. :D :D :D