Sajūtas pēc atgriešanas Latvijā

Man tieši pretēji, laikam tāpēc,ka ilgāk par 4 mēn. neesmu bijusi prom no Latvijas. Atbraucot uz Latviju viss šķiet tik pelēcīgs, netīrs, cilvēki nelaipni, nošļukuši..pirmā doma -es gribu atpakaļ. Bet ar laiku jau pierod, un tagad arī es esmu tas nelaipnais, nošļukušais cilvēks. :D

Nolaižoties Rīgā domāju,ka tūlīt metīšos zemi bučot. Sajūsma, emocijas, ka nekur nav tik labi kā Latvijā.. Tikai žēl,ka visas šīs emocijas pazuda pēc pāris nedēļām,kad apradu ar situāciju. Tagad atkal štukoju, ka jābrauc prom, darīt te nav ko, lai gan zinu,ka aplauzīšos un atkal skumšu pēc mājām. Tas ir viss, ko esmu ieguvusi no dzīvošas ārzemēs.

vārds vārdā pievienojos. vienu reizi piedzīvojot pilnīgu apstākļu un dzīves maiņu, tagad ir vairāk tādas "lomkas" pēc atklal tās jaunās sajūtas, šķiet, ka kaut kā trūkst, ka šeit jau atkal viss sasniegts, ka citur varēs sevi piepildīt vairāk. skaidri apzinos, ka neko tas visticamāk nepiepildīs un tā ir kārtējā bēgšana no realitātes vai dzīves, vai rutīnas.

Savukārt mani tracina, ka manu dzimteni Latviju asociē ar kaut kādu moku zemi.

tā filozofija apakšā jau viena- Latvijā slikti, aiz robežas zemeņu un šampinjonu lauks = labi.

Latvijā nav slikti, te ir mana dzīve, mani cilvēki, bet to, ko teicu par algām arī domāju, lai gan vēlme būt kur citur man nav saistīta ar atalgojumu tik daudz, kā ar prieku par jauniem iespaidiem, cilvēkiem, valodām, klimatu.

varbūt nabadzīgās lauku ģimenēs tā arī liekās, ka tā ir vienīgā lieta, ko cilvēki ārpus latvijas dara

:D :D :D
Labi,ka bagātajās Rīgas ģimenēs ir intelektuāļi,kuri redz pasauli plašāk.

Runa ir par to,ka cilvēks,kurš aizbrauc uz turieni,lielākajā vairumā gadījumu,tomēr paliek starp fabrikas sienām,jo nauda nāk samērā vielgi,var atļauties visu ko sirds vēlas+iekrāt,vienvārdsakot dzīvo zaļi,tomēr pēc mājām ilgojas,tad,atbraucot šeit,saprot,ka pakojot vistiņas tomēr nevarēs dzīvot privātmājā un braukt ceļojumies un kanāriju salām,un tad sākas tas,ka Latvija ir bezcerība,nabadzība un visi ir īgni,rezultātā cilvēks dodas atpakaļ,kur nauda tak nāk par to,ka savas pelēkās smadzeņu šūnas nav jākustina.

ja braukšanas mērķis ir nauda un fabrika. bet tēma jau par sajūtām, par atgriešanos Latvijā no ārzemēm, bez noteikuma, ka no Īrijas fabrikas.

Jā,manā piemērā ir apstāstītas sajūtas atgriežoties.

Nazīc Kāda vaina,ka cilvēkam strādā darbu,kur nav jākustina smadzenes? Nepārprast,es nekad neesmu strādājusi ārzemēs, man tepat viss ir okei, bet es nesaprotu tādu attieksmi. Kāda starpība,kā,kur,kāpēc cilvēks strādā un dzīvo,lai tikai būtu apmierināts. Savādāk ir tad,kad aizbrauc prom-čīkst,te čīkst,nekur nav labi,tā jau ir diagnoze..
Un nevajag noliegt to,ka Latvijā cilvēki ir ļoti īgni,neapmierināti, vienmēr kādu vaino savās problēmās,protams,visbiežāk vainojot valdību,kas ir tas universālais grēkāzis, tāpēc mums tik maz tolerances sabiedrībā..Un nav jābūt ģēnijam,lai saprastu,ja mums būtu augstāks dzīves līmenis viss būtu mazlietiņ savādāk.
Jo vairāk apmierinātu cilvēku pasaulē,jo labāk..vienalga,kur tie strādā,kādu darbu strādā, kā dzīvo,ar ko dzīvo utt..

P.s. Un ilgas pēc mājām,lai arī paši aizbrauc, neredz iespējas palikt LV, ir tikai cilvēcīgas. Katram ir tiesības ilgoties,lai kādās pretrunās pret sevi un savu valsti būtu tas aizbraucējs. Mājas ir mājas...

runājot pa tēmu, pēc atgriešānās nekas diži nebija mainījies, tikai es biju mainījusies. Sapratu, ka arī esot šeit, Latvijā, varu atļauties darīt daudz ko no tā, ko darīju ārzemēs. Sāku pamanīt, ka dažas lietas nokārtot Latvijā pat ir vieglāk, jo šeit esmu ''savējā''. Bija nedaudz sajūta, ka ''jūra līdz ceļiem'', jo, ja man ir izdevies viskautko sadarīt pilnīgi svešā vietā, tad šeit tas vispār būs vieglāk par vieglu. Katrā ziņā, ārzemju pieredze paplašina redzesloku un bagātina iekšējo pasauli, kā arī vairo dzīves pieredzi pamatīgi. Ne velti daudzi veiksmīgi Latvijas uzņēmēji kļuva par tādiem tieši pēc atgriešanās no ārzemēm. 1. studiju pieredze, citādākas zināšanas ārpus vietējā ''dīķa''. 2. iekrāts sākumkapitāls, ko ar šejienes algu izdarīt ļooooti grūti. 3. pats galvenais - ticība savām spējām.

MnēmosineEs tiešām nezinu kādā pasaulē dzīvojat jūs,tomēr man lielākā daļa cilvēku apkārt ir ļoti laipni,laimīgi un smaidīgi. Kā jau teicu,runa nav par pašiem cilvēkiem kā tādiem,bet gan par to,ka atbraucot uz šejieni no vieglās pelņas nevar gribēt uzreiz tādus pašus apstākļus un ienākumus,jo latvijā,lai nopelnītu vairāk par 200ls mēnesī ir tomēr jākustina savas smadzenes vairāk,tādā veidā rodas kārtējais iespaids,ka te viss ir *irsā. Nez kāpēc cilvēki,kuri atbrauc uz šejieni no ārzemēm,respektīvi,ārzemnieki ir apmierināti ar dzīvi te,tikai mums pašiem nekad nekas nepatīk kā jau latvietim. :D
Es gan pati nesaku,ka dzīvošu visu mūžu šeit,tomēr mans aizbraukšanas iemesls nākotnē,ja tā notiks,noteikti nebūs nauda. :)

Tas jau nekas,ka diskusijas autorei bija pavisam cits jautājums,bet jūs jau aizgājāt pārāk tālu,par fabrikām un sēnēm!
Esmu lasījusi tās pašas sēnes ārzemēs,nekāda vaina! Nauda nāca tiešām viegli. Pastrādāju tur pa vasaru tikai,un pēc tam atgriezos LV mācīties.
Es domāju,ka katram cilvēkam ir izvēle,doties prom vai palikt šeit.
Manas sajūtas atgriežoties LV bija nu tādas,nekādas. Pietrūka protams ģimene,bet lielā mērā nekas vairāk..

Nazīc Arī manā ģimenes,draugu un paziņu lokā cilvēki ir daudz maz priecīgi,tāpēc neviens nav aizbraucis prom, BET atliek iekāpt sabiedriskajā transportā vai palasīt komentārus kādā no lielajiem ziņu portāliem,nu no nekurienes jau tas naids un dusmas nerodas..
Tīri subjektīvi spriežot,ja man nebūtu 100% garantijas,ka atbraucot varēšu dzīvot daudz maz līdzīgi,es nebrauktu atpakaļ..

Mnēmosine Ziņu portālu komentāru autori ir īpaša kategorija,kura dzīvo kādā alā aiz restēm,vismaz man labpatīk tā domāt. Par sabiedrisko transportu piekritīšu tikai par Rīgu,tur uzturos darba dienās un,jā, tur tramvajā atmosfēra ir pavisam savādāka,kamēr manā pilsētā šoferītis laipni pasmaida pretī,sasveicinās,paldies un lūdzu neizpaliek,arī sabiedriskā transporta atmosfēra ir cita,protams,ir izņēmumi,tomēr 90% gadījumu ir tikai pozitīvi. Kā arī neviens opis mani ar spieķi šeit nav centies piekaut. :D
Viss ko es saku,braucot atpakaļ ir jāapzinās tas,ka uzreiz nebūs viss,jo dzīve sāksies atkal no jauna,galu galā lai tiktu pie kartupeļu biezputras ir jāiziet cauri dažādiem procesiem,neatkarīgi no valsts.

Es vnk dzivoju doienai,kad bushu atkal LV... Bails jau ir un shii diskusija tik manas bailes tagad vel vairak paspilgtinaja,bet Es gribu majas..tieshi neesot LV,jutos kaa suda gabals,nevienam nevajadzigs un vnk skatos kaa mana dzive aiziet bez manis..te tik visiem nauda nauda nauda,skriet skriet,skriet-nekaa cilveciga... Jap,man ir negativa pieredze shajaa visaa ,lai arii apstaklji,darbs viss ir ok,bet nu neeeeee...man vajag dzivi,draugus un justies novertetai,nevis but kartejai varditei haizivju diikjii.. Un nespeju iedomaties veidot ghimeni shaadaa videe...

Es esmu vairākus salīdzinoši mazus laikposmus pavadījusi ārpus Latvijas divās dažādās valstīs - 4 mēnešus, pusotru mēnesi un šobrīd iet 8. mēnesis. Tikai šajā pēdējā laikā man ir vairākas reizes gribējies uz Latviju vienkārši, lai satiktu ģimeni, samīļotu suņus, pastaigātu pa mežu kaut vai. Nu tā. Bet pirmās divas reizes, esot prom, neilgojos pēc LV. Pēc pirmās reizes, kad atgriezos no apmaiņas studijām, vispār 2 dienas raudāju kā gribējās braukt atpakaļ uz studiju valsti. :D
Es mīlu Latviju un man tā patīk, bet man arī patīk redzēt, piedzīvot, es nevaru visu laiku pavadīt vienā vietā, tad man liekas, ka manī kaut kas sāk stagnēt. Un atbildot uz pēdējo jautājumu - jā, redzesloks paplašinās ik reizi, turklāt tiešām strauji. Tā primitīvi salīdzinot - kā cilvēkam ar ļoti vāju redzi, kuram pēc katras reizes tiktu iedotas arvien stiprākas brilles. Visas dzīves krāsas rādās spilgtākas - melnās, baltās un parādās tādas, kuras iepriekš nekad nebiji redzējis.

http://media-cache-ak0.pinimg.com/236x/ff/9d/5b/ff9d5b2e9a76b6599b204b0e45a134fc.jpg

woops

Es jau gandriz 10 gadus savas apzinatas pieauguso dzives dzivoju arpus Lv. Ir plans atgriezties pec 2, 3, 4 gadiem uz paliksanu. Abi ar virieti uzskatam, nu cik ilgi vazasies pa pasauli.
Parasti braucot brivdienas uz LV, jau menesi pirms tam katru dienu lidoju m virs zemes, no sajusmas. Aizbraucot esmu sajusma, bet paiet nedela, divas un es saprotu, ka man tur nav ko iesakt. Viss jasak no nulles, maja, jamekle labs darbs. Labi, ka no sadzives lietam mums pieder diezgan daudz kas.

Vispar man ir bail, ka nemacesu LV dzivot, esmu tik loti pieradusi pie visa seit. Un mani baida tas, ka aizbrauksim, paies gads, divi, ja pat tik daudz un es gribesu atkal atpakaluz tagadejo dzivesvietu. Tomer tik daudz draugu, ierasta milaa vide, mila pilsetina, majas. Vispar traki ja par to saku citigi domat.

Es personigi zinu paris cilvekus kuri strada fabrikas un vini ir simts reizu laimigaki tagad neka stradajot godigu ofisa darbu par kapeikam dzivojot Lv. A kas viniem, sanem 1500 - 2000 uz rokas, ire 400 menesi dzivoklim, elektriba ap 120 ik pa 2 menesi un viss, parejais sev. Tad tik izvelies extras ko velies - nets, kabeltelevizija bla bla bla. Vini iekraj, citi sakusi studet,papildus strada turpat nepilna laika darbu. Zini, viniem ir labi jo nav tas lielais stress - ko edisim, vai naudas pietiks, vai komunalajiem un irei pietieks. Izklaideties ar var kad vien sirds velas - kino, kads barciks. Un man prieks, ka vini neviens nekaunas no ta ko dara jo nav jau par ko kauneties. Ne visiem ir merkis uzkapt pa karjeras kapnem pec iespejas augstak. Citiem svarigaka stabila dzive, stabili ienakumi, iespeja forsi iekrat utt.

Jautājums jums - kā jūs jutāties pēc ilga laika atkal esot Latvijā? Kādas bija jūsu emocijas? Vai likās, ka daudz kas mainījies, vai arī jūsu attieksme un redzespunkts bija mainījušies?

Man ir pavisam īsa ārzemju pieredze, 5 mēneši (skola). Tas bija 18 gadu vecumā. Pēc atgriešanās bija ļooooti grūti aklimatizēties, jo likās, ka šeit vairs nav manas dzīves, ka tā palika tur - ārzemēs. Jāpaiet vismaz mēnesim, lai viss ieietu kaut cik normālās sliedēs. Man bija dalītas emocijas, jo nebija skaidrības, kas tālāk būs. Bija jādomā, kur dabūt naudu, ko darīt tālāk. Tāda neziņa mani parasti tracina.

Un tas tā kā ir tas, ar ko mums jālepojas, ka lai nopelnītu sev iztikas minimumu(lasi - vairāk par 200ls NETO), jākustina smadzenes? Loģiski, ka visiem pat nav, ko kustināt, bet kas tie cilvēki arī negrib dzīvot? Tie paši apspriestie veikalu kasieri, nu viņam nav jākustina smadzenes pārāk daudz, nopelna s.du, par ko normāli dzīvot jau nu tiešām nevar. Tad kāpēc, lai viņš nedotos darīt to pašu par 5x lielāku algu? Jā, es pilnīgi piekrītu tev, Nazīc, fabriku darbinieki paliek tur, kur paliek, bet nu arī LV krāvējs paliek krāvējs un ne uzņēmējs, un tas ir normāli. Kamēr arī zemākajām darba vietām atalgojums nebūs tāds, ar kuru var atļauties dzīvot, tikmēr arī viss būs kā būs. Es varu pateikt, paldies, par to,kur esmu un, ka man nav jāsēž tajā kasē, bet nu tas nav normāli, ka cilvēks nevar nopelnīt sev normālu menēšalgu, ja viņš skaitās "cilvēks parastais." Arī tādi cilvēki grib normāli dzīvot, ne tikai intelektuālā darba darītāji.