no visu laiku mīļākajām vieglajām komēdijām - Primadonnas, Ar vīru nav viegli, Ja mana sieva uzzinās.
No pēdējām - Vējiem līdzi - mana mīļākā grāmata, līdz ar to ļoti cerēju, ka izrāde arī būs tāda wow. Patika vispārējā koncepcija, Nevarauska un Skrastiņš, manuprāt, izcili, bet nu tomēr nebija tā, ka tā tagad būtu mana mīļakā izrāde.
Oņegins - sākums nepatika, bet, jo talāk attīstījās izrāde, jo vairāk iepatikās. Sakrita tieši ar Zolitūdes vakaru, visi aktieri uz beigām bija ar asarām acīs, zāle stāv kājās un aplaudē.. neaprakstāma sajūta.