Spītība

Lielākais ienaidnieks man, esmu es pati sev. :D
Spītības dēļ es varu visu - un nekad neatstāju pusratā neko, bet vienmēr ķeroties pie nozīmīgām lietām plūcu laurus. Man patīk spītēt sev, citiem spītēt neredzu jēgu.

Nav gadijies ,kadreiz kādam tā spitet.Vienigi mammai gribeju jaunākos gados iespitet. Mamma saka -tev ar to puisi nekkas nebus ,nesanāks ,vinjs ir tāds un tāds ,pagaidi citu.Beigas tik tiesam nekas tur nebija ,un pasai sirds salauzta . patika un zin ka jau pirmā milestiba.....

Jā, darbā spītība man palīdzēja. Vienmēr pastāvēju uz savu, tā arī tiku uz augšu.
Un ja padomā, tad arī attiecībās. Visu laiku spītējos draugam, laikam viņam bija interesanti. Jo vairāk spītējos, jo viņš bija neatlaidīgāks :D

Vispār esmu cilvēks, kas vienmēr pabeidz iesākto, bet, nedod Dievs, kāds man pateiks, ka nevaru kaut ko... :D

Esmu tipsisks Auns ar visu,kas pie tā piederas. Esmu ļoti spītīga, bet neko sliktu tas man nav devis pagaidām:D

Meitenes jauc spītību ar neatlaidību. Manuprāt, tās ir dažādas īpašības.

man mamma vienmēr saka, ka nesaprot, kur es tāda spītniece esmu gadījusies :D un to var attiecināt uz pilnīgi visu.

Es absolūti neesmu spītīga. Protams, ja kas uzsākts, tad pabeidzu, bet tā, kā jau Anny minēja, ir vairāk neatlaidība, bonusā vēl atbildība.

Es uzskatu, ka neesmu spītīga, bet tas nenozīmē, ka es nepadaru lietas līdz galam. Spītīgs ir sinonīms stūrgalvīgam - un tā ir negatīva īpašība, bet neatlaidīgs un uzņēmīgs ir pozitīvas īpašības.

Spītība no neatlaidības atšķiras ar to, ka neatlaidība māk atstāties, bet spītība iet tālāk. Teiksim, darba izpildē tā daudz biežāk liek balasēt uz naža asmens - vai nu viss krī un brūk vai tiek sasniegts neiespējamais. Neatlaidību vada skaidrs prāts - augstākais mērķis pabeigt vienalga kā iesākto; spītību vada pozitīva agresija pret rezultātu - mūžīgie centieni atrast neiespējamo, lai pierādītu, ka nekas nav neiespējams, pašapliecinātos un apliecinātu savu spēju pārākumu. Spītība kā lietas, tā cilvēkus var iedzīt kapā, bet var arī celt tuvāk mākoņiem.

Tildes vārdnīcā parādās sinonīmi spītībai:
1. stūrs, tītīgs;
2. ļauns;
3. ieciltīgs, ietiepīgs, stūrgalvīgs, tiepīgs.
Manuprāt, tā patiešām ir briesmīgs īpašība un es ļoti nelabprāt satiktos ar spītīgiem cilvēkiem.

Nē, es neesmu spītīga. Nespītējos un necenšos pierādīt savu taisnību.

Tas ir diezgan atkaŗīgs no situācijas. Bet jā, bieži vien kad kāds pasaka ka nevaru, es iespītējos un izdaru.

Pēc dabas neesmu spītīga. Nav vēlmes citiem kaut ko ''dikti'' pierādīt. Ja kāds man saka, ka kaut ko nevaru, es par to padomāju un izspriežu pati, varu vai nevaru. Ja varu, tad daru to sevis dēļ, bet pēc tam cilvēkam acīs nebāžu, ka ''lūk, es izdarīju, bet tu teici, ka nevaru, haha!''. Pati apzinos savas spējas, vērtību un lietas, kuras varu, vai nevaru izdarīt (jo vienmēr būs arī lietas, ko izdarīt nevaru).

Esmu spītīga ārkārtīgi reti un tikai tad, kad esmu ļoti dusmīga. Parasti ne ar ko labu tas nebeidzas. Pat neatceros, kad pēdējo reizi būtu iespītējusies..

Kādreiz biju riktīgi spītīga, uz vecumu nomierinos. :D

Oi, es esmu ļoti spītīga, bet ģimenē mēs visi tādi - tas jau gēnos. :D
Manā gadījumā spītība dažādās dzīves situācijās ir ļoti noderējusi.