Atvērt durvis, pacelt telefonu..

Nē, ja pie durvīm kāds nepazīstamais zvana, nemaz neprasu, kas tur ir. Paskatos actiņā un eju tālāk savas lietas darīties. Ja kāds nāk pie manis ciemos, vienmēr iepriekš piezvana.

Jā,vienmēr paceļu telefonu,jo nevar zināt,kas zvana tieši.(ja svešs nr.) Ar tā durvīm ir kā ir. Dzīvoju privātmājā tā,kā baigā piekļuve pie durvīm nav.

Durvis varu neatvērt 7dienas rītā, kad neviens cits izņemot sektantus pie druvīm nezvana. Mums vispār nenāk nekādi aģenti un reklamētāji tikai pa retam kādi sektanti iemaldās. Telefonu ceļu vienmēr, ja redzu, kas man zvana. Nepazīstamus numurus neceļu vispār .... :)

Ja kāds pie durvīm zvana, tad gan es vienmēr paskatos, kas tur ir. Bet par telefona zvanu dažkārt daru tāpat kā Tu. Ja negribas runāt tajā brīdī, tad neceļu un nerunāju.

Nepazīstamos numurus gan ceļu, ja piemēram zvana no bankas, kādas citas iestādes, zobārstniecības. Ja ir piezvanījies kāds viasatniekveidīgais, atvainojos, ka nav laika runāt un nometu.

Jā, man nav ar to problēmu.
Man pie dzīvokļa durvīm nekas cits, kā draugi, kas pieteikušies nākt ciemos vai mājas apsargs nekad nav klauvējuši. Pie ieejas kāpņu telpā neviens īpaši bez speciāliem norādījumiem tā nemēdz iekļūt, kur nu vēl cīnīties ar durvju kodu.

Ja zvana nepazīstams nr., un paceļot klausuli saprotu, ka zvana, kāds ar ko negribu runāt, tad tā arī pasaku. Saruna beidzas :)
Un nekad nav bijusi situācija, kad speciāli neatbildētu uz zināma zvanītāja zvanu.

Durvis nekad neveru vaļā, ja nevienu negaidu.

Telefonu vienmēr ceļu. Ja neesmu dzirdējusi, tad zvanu pati.

Es nesaprotu kas tas par prikolu-necelt svešus numurus? Ja nu kaut kas svarīgs? Man liekas šitik muļķīgi var tikai sievietes darīt...

Man durvis nav jāver - ir jāzvana pie vārtiem, tad arī paceļu un klausos, ko ta nu vajag. Iepriekšējās dzīvesvietās Rīgā, ja nevienu negaidīju, tad nevēru durvis vaļā.

Telefonu vienmēr ceļu un atzvanu, ja neesmu dzirdējusi zvanu, jo tāds darbs- 80% zvana nepazīstamu numuru.

Nē, ne vienmēr! Gribu atveru un ceļu, gribu - neceļu.

Ir dažreiz, ka neceļu nepazīstamus numurus, bet reti. Ja +/- zinu, ka unknown number pieder kādai nepatīkamai personai, kura jau kādreiz zvanījusi, tad neceļu.

Paceļu vienmēr. Man bezjēgā neviens nezvana. Ja kāa reklāma vai LMT, tad nav gruti atteikt.
Bet pie durvīm neeju,ja draugs nav mājās. Visi,kas pie manis nāk- piezvana iepriekš.
Visi,kas nāk pie viņa...lai piezvana viņam, nevis nāk uzreiz uz mājām.

Neceļu telefonu nezināmies, bet ja atkārtoti zvana tad uzrakstu "kas zvana?" :D Ja nu tomēr kāds pazīstams. Pie durvīm gan nekad tik pat kā neeju. Labāk izliekos ka manis nav mājās. :D

durvis gandrīz nekad neveru, kad esmu viena mājās. Telefonu gan ceļu

Ja es nedzirdu zvanu- es neatzvanu. Man kaut kā liekas,ka- ja baigi vajadzēs, piezvanīs vēlreiz. vai sms uzrakstīs. Vai sameklš mani rokā zvanot mana draugam.
Bet ja nu ir 5 neatbildēti, tad gan atzavnu.

Kad bija stacionārais kā kuro reizi. Mobilo parasti ceļu, bet, ja neesmu dzirdējusi, uz svešiem numuriem neatzvanu.

Pie durvīm, ja nevienu negaidu, parasti neeju.

Durvis nekad neatveru, jo redzu no durvju lodziņa, kas grasās nākt ciemos, ja kāds nav vēlams , atstāju viņu pie vārtiņiem :D
Redzēs, kas būs dzīvoklī.. droši vien paskatīšos caur actiņu un tad domāšu vai persona vēlema vai nevēlama :D

Uz nepazīstamies nummuriem atbildu vienmēr un arī pārzvanu, jo lielākā daļa nepazistamo nummu ir potenciālie klienti ;)

Paceļu arī tad, ja zvana nepazīstams numurs. Nesaprotu prikolu, kāpēc no tā jāizvairāks? Man nekādi mantas piedzinēji neskraida pakaļ, lai man būtu jāslēpjas.
Durvis nav vajadzības vnk vērt vaļā, jo man ir actiņa. Palūru actiņā - ja nepazīstu vai tumsā neredzu, vienmēr pabļauju: "Kas tur?". Ja tur ir kkāds "Kartošku ņe nado?", es vnk pasaku nē un aiztaisu 2. durvis ciet. Nekādu mežonīgo enerģiju no manis tas neprasa.

Tāpat ar telefonu,ja zvana kāds,ar ko tajā brīdī negribās runāt

ja negribas runāt, tad loooģiski, ka necelšu :D bet ne jau tāpēc, ka nepazīstams numurs :)

Durvis atveru tikai tad, ja kādu gaidu. Atceros, kad vēl dzīvoju viena pati vecajā dzīvoklī, reiz atvēru kaut kādiem ticības sludinātājiem, no kuriem netiku ilgi vaļā. Nē, nu nav jau teikts, ka nekad neatvēršu, bet domāju, ka kādos 90% gadījumu svešajiem negaidītajiem ciemiņiem nevēršu vaļā.
Tel. arī ne vienmēr ceļu, var teikt, ka pēc garastāvokļa. Ja nav nekādas darba intervijas, vai pēdējā laikā neesmu devusi nekur savu nr., tad arī man neviens svešs īpaši nevarētu zvanīt. Paziņām, daugiem un radiem nav tāda paraduma zvanīt no svešiem nr.
Un, ja ļoti kādam mani vajag, tad atsūta sms.

Starp citu, par atzvanīšanu uz nepazīstamu nr.:
Turēju rokās telefonu, man iemirdzējās ekrāns un uzreiz parādījās neatbildēts zvans no nepazīstama nr. Zvanīju atpakaļ, tur zobārstniecība, lai pārliecinātos, vai ieradīšos uz rītdienas vizīti.
Un tikai pēctam es savilku kopā faktus, ka vienmēr "kaut kā" biju nokavējusi un nedzirdējusi zobārstniecības zvanus un vienmēr biju zvanījusi atpakaļ. Tikai šoreiz tapa skaidrs, ka tā zobārstniecība vienkārši uzpīkstina un tad gaida, kad atzvanīs :D