22. novembris 2013 Piektdienāā!

Individuāls jautājums, bet tādā ziņā vispār nebiju domājusi. Apkārt nav latviešu, te viņi ir un viens otru saprot, kāpēc drūmi šodien, kāpēc aizķer. Tāds piebalsojiens P&P komentāram.

Pēc nakts maiņas piecēlos divos - 33 bojāgājušies... Drausmas...

Vienkārši super - rakstu draugam, ka tā pārdzīvoju, un braukšu pie viņa uz darbu vakarā, lai kopā varam braukt mājās, viņš man pazvana un sāk bļaut virsū, ka viņam neinteresē, kas tur noticis un tos cilvēkus mēs tāpat nepazīstot, ka katru dienu cilvēki mirstot, apmēram tā, ka tā būtu ikdienišķa lieta :( Zināju jau, ka nav viņš tāds, kas ļoti emocionāli uztver lietas, kas nav ar viņu saistītas, bet nu ka pat šoreiz ne kripatiņas līdzjūtības no viņa puses, to gan nebiju gaidījusi :(
Ne jau viņam arī tur bija jāraud, bet nu tā reaģēt, kad gribējās man izkratīt sirdi...

Vienkārši sēžu mājās viena pati šodien un pa gabalu tās visas šausmas redzamas, protams, ka jūtos slikti...

man šopēcpusdien sāka galva sāpēt no tā visa :( pārdzīvoju, domāju.. Visu dienu telefons rokā - lasu ziņas un cosmo diskusiju...

miss_mia - cik drausmīgi. Es noteikti sāktu pārdomāt par to vai man ir pa ceļam ar tādu cilvēku... Es arī nepazīstu nevienu cietušo un nav nekādu sakaru ar Zolitūdi, bet tomēr tie ir mūsu tautieši - nevaru palikt vienaldzīga.

miss_mia nepārdzīvo drauga dēļ. Vīrieši nav tik emocionāli kā mēs. Uzzvani kādai draudzenei vai mammai!

Vispār tāda nerealitātes sajūta šodien. Viss tādā haosā.
Zinu, ka nedrīkst par to domāt, bet ja nu mēs, mana ģimene tur būtu bijuši? Jo iepirkāmies tur bieži...
Un vēl tas, ka 2x vakar mana intuīcija vai kas izglāba mani - gan tas, ka pārdomāju un izgāju laukā, gan iespējams tas, ka atgriezos Rīgā tieši ar to autobusu, nevis ar nākamo, jo tad būtu bijusi tieši tajā laikā...
Vispār nezinu, kur likties šodien. Ēstgriba arī nekāda.

Darba nedēļa beigusies. Beidzot.

Varat saukt mani par nejūtīgu, bet... Nelaižu caur sevi nelaimes gadījuma emocijas. Pietiek, ka zinu, kas noticis, cik atrasti, cik gājuši bojā un viss - vairs neko nelasu un nemeklēju. Pat sociālajos tīklos nebāžu savu degunu vairs. Varu iedomāties, ko jūt piederīgie, bet sev klāt to visu nelaižu. Vai būtu sevi jāuzskata par sliktu cilvēku šobrīd?

Jā, ar mammu sazvanamies ik pa laikam, jo tur laukos mums kaimiņiene šorīt nomirusi... Vispār nevaru savākties...

Varat saukt mani par nejūtīgu, bet... Nelaižu caur sevi nelaimes gadījuma emocijas. Pietiek, ka zinu, kas noticis, cik atrasti, cik gājuši bojā un viss - vairs neko nelasu un nemeklēju. Pat sociālajos tīklos nebāžu savu degunu vairs. Varu iedomāties, ko jūt piederīgie, bet sev klāt to visu nelaižu. Vai būtu sevi jāuzskata par sliktu cilvēku šobrīd?

Man šobrīd ļoti līdzīgas sajūtas, man tas raksturīgi - distancēšanās no problēmām. Un nē, nedomāju, ka tāpēc esam sliktāki cilvēki, lietas būtību jau tāpat tas nemaina - tas ir noticis, neatgriezeniski diemžēl, ietekmēt neko nevaram

Sodien darba kliente, kad papkalpoju, sanema sms, ka gajusi boja laba pazina, un majas 2 mazi berni palikusi...taja bridi pilnigi zosada uzmetaas. Sodien ne par ko citu isti padomat nevar, pa starplaikiem zinas chekoju un juti lidz.

*apkalpoju

Cau . Šodien visur ir negativs . Radio,mājās lapas,tv. Drusku jaatsledzas no visa shita.

Bail jau jums piedāvāt, bet varbūt tiešām parunājam par kaut ko foršu un patīkamu ?

Mari, es tikai par ... ! A to visi tik drūmi, sēžu darbā jau 6-to stundu un neviena klienta - psc kaut vai kārties ej ... :D

Mari - piekrītu :)

Tikko paēdu supergardu šmpinjonu zupu, sen kaut kas tāds kojās nebija baudīts :D

es gribu zivtiņu mājās tikai nezinu kādu var turēt apaļajā akvārijā ( nu tāds , kā multenēs ) ? Varbūt kādai ir mājās ... !?

Es gan esmu saaukstējusies kaut kādā mistiskā veidā, pat nezinu kādā. Pļumpēju tēju ar medu, jau nelabi metās. Vajag ingveru dabūt, šodien vēl mēģināšu vienu veikalu. Vakar man vienā veikalā paskaidroja, ka svaigu ingveru vispār neesot iespējams nopirkt, nekur! :D Tikai kaltētu un samaltu, kas ir trauciņos - tādos, kā piparus pārdod.

Nu tas arī nav nekas pozitīvs :D

Šodiena ir ļoti nomācoša. Paldies Dievam, man šodien brīvdiena, tāpēc varu atļauties viena mājās skumt. Aizčāpoju līdz vecmammi, viņa arī ļoti jūt līdzi bojāgājušo piederīgajiem..uz neko citu prāts nenesās runāt, nācu mājās, iededzu sveci un sēžu klusumā. Tā arī šī diena gandrīz jau pagāja. Ļoti nošokojos par draudzenes teikto. Tas skanēja apmēram tā "Ha ha, un iedomājies, man viena paziņa arī tur bija." Šoks bija tik liels, domāju, nu kā pasaulē var būt tik cietsirdīgi cilvēki. Pateicu, lai vismaz manā klatbūtnē tā vairs nerunā. Ja nejūt līdzi citiem, lai labāk klusē. Viņa tik noteica "Tas taču tikai joks." Pateicu, ka man viņu ir pretīgi klausīties un noliku klausuli.