Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

the_one, mazais, protams, zina, ka tu mīli! Viņam ir svarīgi nebūt izsalkušam - to tu nodrošini. Bēbītis taču nezina - pups vai pudele! Viņš zina, ka silts pieniņš puncī un mīļa mamma čučēt noliek :) Pavisam drīz arī pašai laika paliks! Es vairāk kā 1. mēnesi neko nepaspēju un nesapratu, kas vispār notiek apkārt - ikdiena ieies sliedēs. Ja nepaspēj, tad nepaspēj! Neprasi no sevis par daudz! Atpūties un arī paguli! Nekas traks nenotiks, ja vakariņas nebūs gatavas vai grīda nebūs izslaucīta! Daudz briesmīgāk būs, ja tu slikti jutīsies. Turies, meitēn!

the_one, es , protams, neesmu eksperte, bet ja tu neēd un neapmierināta vai pat dusmīga uz sevi, tad kā lai tas piens parādās !?
Bet es nedomāju, ka uz to ir baigi jāieciklējās, man vispār šķiet, ka tik maz bērns nezin, kas ir mīlestība , viņam primāri ir apmierināt savas vajadzības , gan jau dadzas tulīt teiks, ka es kļūdos ....

weee, un kā vēl raksta! ;)

the one

Ak,tu nabadziņ. Nepārdzīvo tik ļoti! Ar laiku pieradīsi un viss būs labi. Es arī tikai tagad,kad 6 nedēļas pagājušas, sāku aprast ar jauno situāciju mājās un mums beidzot sākas tāda rutīna un mazais naktī tiešām guļ ! Paēd un guļ tālāk bez liekas čīkstēšanas.

Man slimnīcā dakters teica,lai pumpēju ik pēc 30 min, tad būšot piens. Bet tā vien liekas - ko es tur pumpēšu,ka nekas nenāk laukā. Ķimeņu tēju jādzer un varbūt vari uzlikt siltas kompreses uz krūtīm ? Es liku tādas kompreses siltās :

The_one,šitā stresojot piens arī neparādīsies. Un ja normāli neēdīsi,tad ne tik. Un atliec visus mājasdarbus,nu vismaz tos,kuri nedeg,un guli ar bēbi. Būsi daudz maz izgulējusies un galva arī būs skaidrāka. Tad arī vairāk paspēsi.

nu jocīgi, ja tā ... vispār es neieciklējos uz šito , bet paturu prātā, ka ja nu , kas vīrs iepiķos māsiņām. Vispār, tieši attieksmes dēļ velku vīru līdzi, gadījumā ja nu kas, lai neviens no personāla nedomā novelt vainu, ka es pārspīlēju , jo dzemdētāja var būt neadekvāta.

Es nestrādāju ar grūtniecību saistītā iestādē studiju gados, bet slimnīcā (Reanimācijā). Tur regulāri sien cilvēkus pie gultas, iesit, apsmej un ņirgājas. Mediķa darbs notrulina. Es pēc gada aizgāju, jo man vienkārši plīsa sirds un es jutu, ka zaudēju cilvēcību dēļ smagā darba.

Bija kādreiz medijos publicēta ziņa, ka sieviete iesūdzēja tiesā personālu, kas pieņēma viņai dzemdības. Tas jau nekas, ka maiņa bija dzērusi, ārsts spieda uz sievietes vēderu un padarīja kroplu bērniņu, kas pēc pāris gadiem nomira. Un šī sieviete pierādīja savu taisnību, bet tādas rētas, protams, nekad nesadzīs.

Manai mammai arī bija nelāga pieredze, kad pasaulē laida mani. Un tas bija vairāk kā pirms 20 gadiem. Diez vai mamma zīda no pirksta, ka es piedzimu 7.mēnesī, ūdeņi nogāja, bet viņu nepieņēma slimnīcā. Tikai ar draugu palīdzību viņa pierādīja, ka situācija ir bīstama. Es piedzimu nākamajā dienā bez dzīvības pazīmēm. Paldies mammai par ticību un nepadošanos!

ķirsīt, nu protams, ka ir arī reāla ārstu nolaidība sastopama, bet tas velns nav tik melns kā viņu mālē. Un lai nu kam, bet nu rakstam, kurā nekas konkrēts nav minēts, droši var neticēt un neņemt pierē!

Tām, kas gaida, iesaku mazāk šitās šausmas lasīt un vairāk pie dabas iziet pastaigās vai citādi relaksēties! Un dzeriet aveņu lapu tēju pirms dzemdībām (šķiet, no 36. nedēļas varēja palēnām sākt ;) )!

Paldies par ieteikumu! (Par tējas dzeršanu) :) mans laiks ir maija beigas, tad arī padalīšos ar savu pieredzi!

Meitenes, vai jums ir bijusi pirmsdzemdību depresija? Es jūtos tik slikti, liekas, ka vīrs nemīl, esmu resna, nespēšu būt laba māte, bieži raudu.

man nebija pirmsdzemdību, bet gan pēcdzemdību depresija. tāda neliela - raudāju 2 nedēļas no vietas par visu - par mazo un neaizsargāto brīnumu, par šūpuļdziesmas vārdiem, par to, ka kaut kas notiek vai nenotiek, par bailēm, ka kaut ko ne tā izdarīšu utt.

Es dzēru gan aveņlapu tēju, gan smērēju sevi ar to speciālo eļļiņu :D

varbūt te ir kāda meitene kurai nebija depresija ? Man sāk šķist, ka nomākts stāvoklis pirms un pēc dzemdībām ir kā norma....

Nu es nedomāju,ka man bija depresija. Bet sākumā es biju apjukusi un protams,ka dabūju arī paraudāt, jo neko nemācēju un neko nesapratu ko darīt.

es kaut kā esmu pāliecināta, ka viss nāks dabīgi ... :)

Mari, kas tā par speciālo eļļiņu? Meitenes, pastāstiet, lūdzu, nedaudz vairāk par aveņlapu tēju labumu ginekoloģiskā aspektā! :)

Man nebija depresijas - pirms dzemdībām toč nebija, pēc dzemdībām kādu nedēļu biju ļoti, ļoti emocionāla - asaras bira arī no šūpuļdziesmu vārdiem un no tā, cik aizkustinoši vīrs uz mazo skatās :D Bet man dzīvē ir bijusi depresija nesaistīti ar dzemdībām, ārsta noteikta, tāpēc esmu iemācījusies atpazīt savas sajūtas un pie pirmajām pazīmēm laicīgi celt trobeli, lai dabūtu sevi uz strīpas...

Aveņu lapu tēja paplešu dzemdību ceļus un padara dzemdības vieglākas. Tā runā. Kā man teica Stradiņu vecmāte Signe Irša - palīdz pilnīgi viss, ja to dara ar ticību.

Manai mammai daktere pirms dzemdībām (pirms 25 gadiem) lika dzert 6 nošpas dienā, jo tās paplašinot dzemdību ceļus un atvieglojot dzemdības. 6 nošpas!!!!! :D Bet nu dzemdības arī mammai bija tikai 6 stundas - ej nu saproti... :D

raudāju 2 nedēļas no vietas par visu - par mazo un neaizsargāto brīnumu, par šūpuļdziesmas vārdiem, par to, ka kaut kas notiek vai nenotiek, par bailēm, ka kaut ko ne tā izdarīšu utt.

tā nu nav nekāda pēcdzemdību depresija, bet gan hormonu līmenis atkal izmainījies, līdz ar to tā raudāšana.

depresija nebūtu nekādas 2 nedēļas un būtu nepieciešama palīdzība no malas, depresijas laikā jau paliktu nepatika pret bērnu un visu citu..

man arī visu laiku raudāt gribējās pēc dzemdībām, bet tas diezgan ātri pārgāja un to nu par depresiju saukt nevar.

weee man nebija pirmsdzemdību un pēcdzemdību depresijas ar pirmo bērnu, bet ar otro,sakot no kāda 3 mēneša es sevi vispār nepazinu,nē, tā nebija depresija, bet es ļoti,ļoti izmainījos, es smejos, bērns piedzima ar dusmu izteiksmi sejā, kas nemainījās ilgi,jo es visu to laiku biju dusmīga, ļoti viegli aizkaitināma,nekontrolējami emocionāla,tas bija drausmīgi un pastiprināja to sajūtu,ka pamats zem kājām ir zudis. Bet,kad piedzimst mazais, tad kādu nedēļu,varbūt vairāk, tā raudāšana,skumjas, nespēja aptvert to brīnumu, bailes utt, tas ir, domāju,gandrīz katrai mammai, un to arī nevar kontrolēt,tas ir dabiski,pēcdzemdību hormoni uzdarbojas tāāā,ka jābrīnās,kā vispār pēc tā visa, organisms spēj sastāties pa vietām. Es vēl aizvien baroju mazo ar krūti(gandrīz 9mēn), un vēl aizvien uznāk tādi brīži,kad asaras birst kā pupas, vienkārši,pat ne no kā.
Kā jau te biju rakstījusi, ka bruģēts celiņš uz pēcdzemdību depresiju ir tām,kas uzstāda sev kaut kādus konkrētus mātes lomas kanonus, un nespēj tikt galā ar to momentu,kad tie priekšstati brūk viens pēc otra...

ka bruģēts celiņš uz pēcdzemdību depresiju ir tām,kas uzstāda sev kaut kādus konkrētus mātes lomas kanonus, un nespēj tikt galā ar to momentu,kad tie priekšstati brūk viens pēc otra...

nu jā, tad jau man laikam tāda nespīd, es plānoju, kā līdz šim plūst pa straumei ... :)