Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

roniitis, tik mazinam ir veerts pirkt kaaju paarsegu, jebkursh universalais kaaju parsegs derees, nevajag baigo firmu, tas vinju turees siltumaa, bet neierobezhos kustiibas. No kombja tev bernins atri izaugs un tie ir daargi, bet kaaju paarsegu tu varesi izmatot arii pavasarii un arii naakosgad. Tas ka tava mazuliite tagad ir nemieriiga nenoziimee, ka taa buus visu laiku. Kaaju paarsegu un/vai ratu maisu es beidzu izmanotot tikai tuvu 3gadu vecumam un man te nav Sibiirija.

Beibei decembrī būs 1,5 g., tad arī ies dārziņā un mācīsies darboties ar podu. Mājās ir pods, bet nejūt vajadzību tur kakàt :D lasīju, ka ap 1.7g bērns sàk apjaust vajadzību darīšanas taisīt podā. Nu tad redzès :)
Ar dakšu karoti pēc gadiņa iemācījās, tgd 1.4, un ļoti smuki ēd :)

Man visu laiku spiediens no mammas, ka liels puika un jāsāk mācīt uz podiņa iet. Es jau no gada vecuma neesot naktī gultā čurājusi.:-D
Bet, nu, man arī liekas, ka nav jēgas sev čakarēt nervus un sarežğīt ikdienu, ja reāli bērns tāpat diez vai sapratīs - čurāt, podiņš, kakāt, podiņš sistēmu. Principā sanāk, ka man šim jāuzvelk getras un jāskatās visu dienu kurā brīdī, pa kuru galu viņam kaut kas nāk ārā. Un tad arī neticu, ka aizraujot bērnu uz podu viņam nepāries vēlme nokārtoties.

roniitis, mana ar ir aktīva ratos - par kaut kādu ievīstīšanu lodžerī varu aizmirst, viņai nepatīk, ja ierobežo. Nu tad es vienkārši ļoti silti saģērbju un uzlieku pa virsu ratiem komplektā nākošo kāju pārsegu, un izlīdzos ar to. Vispār no kulbas laikiem man ir vēl aitas vilnas maiss, skatīšos, ja būs traki auksti, mēģināšu tajā iebāzt. Un ar tiem cimdiem mums vēl aizvien problēma, ne pa kam negrib turēt rokās :-( Man ir arī roku mufe ratiem, pagaišajā ziemā izmantoju, bet neteiktu, ka baigi ērti. Vīrs kad gāja ar ratiem pastaigās uzreiz ņēma to nost, jo viņam likās traucējoši.

Starp citu vai kāda mēģināja pagaišajā pavasarī apspriesto zombiju nedēļu? Bija panākumi? Manai pašlaik 10 1/2 mēneši un vēl aizvien naktīs ceļas, lai paēstu 1-3 pudeles. Savādāk nomierināma nav ne par ko, bļauj kamēr nedabū. Ar nākamo gadu, kad mazajai jau būs gads, gribētos sākt atradināt no nakts našķēšanās, jo šaubos, ka mostas tieši ēst gribēšanas pēc. Ūdeni un tējas naktī ar neņem.

Daydreamer,
pati baro vai arī cik daudz maisījuma 1x pa nakti dod?

daydreamer
Es ik pa brīdim mēģināju noņemt nakts ēšanu, reāli tas izdevās vien 1,8 gados. Sanāca zombiju nedēļas nogale. Ūdeni joprojām pļumpē pa nakti, bet vismaz neēd vairs. Varbūt vēl nevajag ņemt nost un mazajam tiešām gribas ēst?

Undiya
Es plānoju kaut kad nākamgad. Visticamāk, kad nāks 1,5 gada slieksnis. Jo nav jau jēga ātrāk, ja bērns sāk tās lietas apjègt tikai ap to laiku.
Bet .... 11mēn vizītē man daktere kratīja pirkstu, ka es uz poda vēl nemācu. Citējot viņu - uz poda vajadzēja sēdināt tiklìdz sāka sēdēt.
Tātad uz gada vizīti nāksies melot un teikt, ka mācu, lai gan netaisos nemaz tik ātri. Nav ko bērnam lieku stresu radīt un sev nervus bendēt.

ExDellicious, es lasu un brīnos...
Kāds sakars ar bērna neskaidru runāšanu un vecāku nolaidību divu gadu vecumā?

Man, protams, negribas strīdēties ar māmiņām, jo tā brīžiem šķiet pārmērīgi emocionāla sabiedrības daļa, kurai jebkurš nedaudz citādāk izskanējis teikums šķiet akmenī cirsts pārmetums un smaga kritika personīgi viņām.
Šī tendence ļoti bieži novērojama arī te un re, kā šoreiz netīšām sanāca nokļūt grēkāža lomā.
Vai es būtu izteikusies, ka bērnam 2 gadu vecumā ir jārunā skaidri pilnos teikumos?
Nē.
Tad necepieties, lūdzu, par to, ko izdomājat pašas. ;-)
*
Ar "nerunā" es domāju neartikulētas skaņas, kādas izdveš bērni sākot no 3 mēnešu vecuma un nespēju skaidri pateikt nevienu vārdu, jo divu gadu vecumā būtībā veselam bērnam ir jāspēj ja ne salikt kopā divus vai vairākus vārdus, tad vismaz jābūt nepārprotamam pirmo vārdu komplektiņam ar ko skaidrai runai pilnos teikumos nav nekāda sakara.
*
Un, ja jums liekas, ka vecāka komunikācijai ar bērnu viņa runātprasmes attīstībā ir mazāks sakars nekā ar ģenētiku, tad palasiet, ko par šo tēmu saka zinātne, kas pēta runas centru darbību smadzenēs. Vai pētījumus, kas apstiprina, ka bērni, kuriem vecāki regulāri lasa priekšā jau teju no dzimšanas un ar kuriem daudz komunicē, nerunājot bēbīšu balsīs, vidēji iemācās runāt ātrāk, skaidrāk un, likumsakarīgi, tiem izveidojas lielāks vārdu krājums noteiktā laika periodā.
Nav, protams, no tā jāuztaisa sacensība, kuram ātrāk sāks runāt (kurš vecāks čaklāks, utt), jo ne visiem bērniem attīstība norit pēc vienas mērauklas, taču katrā gadījumā uzskatīt, ka bērns ir vēlais runātājs, jo tādi gēni, arī nevajadzētu.
Par akmeni vecāku dārziņā es biju domājusi tos vecākus, kuri grūž bērnam klēpī planšetes ar multenēm katru mīļu brīdi, kad vajag un nevajag, vai ļauj bērnam nenogurstoši tusēt pie TV, lai tikai bērns ir mierīgs, bet paši dzīvo svētā pārliecībā, ka tam nav nekāda sakara ar ietekmi uz bērna attīstību. Tādu vecāku nav maz. Dažreiz taču ir ērtāk, ka ar bērnu parunājas multenīte. Un redzot, ka bērnam patīk, to tak var uzlikt biežāk un biežāk...jo tā, galu galā, ir arī lēta auklīte līdz beidzot vecāks ar bērnu nemaz tā pa īstam nepaspēlējas un neparunājas, jo jādzīvo pašam sava pieaugušo dzīve. Tā neviens neliedz darīt, bet tad nevajag novelt visu uz to, ka "mans bērns visu vēlāk".
Salīdzinājumam - ja ēd katru dienu kūkas, tad nevajag teikt, ka resnumā vainojami gēni. Jā, gēniem un vielmaiņai ir ietekme, bet būtiskākais, tomēr, ir ēšanas/kustību līdzsvara paradumi.
*
Es nevienam neko nepārmetu, nevienu par sliktu māti nenosaucu, kā to uz sevi uztvēra Annie vai vēl kāda. Es jūs nepazīstu un neesmu neko tiesīga pārmest, es runāju par vispārēju mūsdienu tendenci un neretiem gadījumiem no personīgi pieredzētā. Lieliski saprotu, ka visi bērni nav vienā maisā bāžami, ko arī neteicu, bet ticu, ka lielā daļā gadījumu vecākiem, tomēr, vajadzētu būt kritiskākiem pret sevi tā vietā, lai saboztu spalvas, pirms vēl kāds kaut ko vispār ir pateicis.
Ne velti šajos jautājumos kompetenti cilvēki atzīst, ka mūsdienu bērni līdz ar gadžetu popularitāti ir vājāki savā komunikācijā.

Nu, sevi par sliktu mammu es neuzskatu un man liekas, ka es pēc tā komentāra biju ielikusi ar smiekliņu, tā ka tas bija tāds apgalvojums pasmejoties, jo man kādreiz likās, ka teorija iet roku rokā ar praksi, bet tā nav. Protams, šis tas notiek, bet daudz kas tomēr nē.

Par podiņa apmācību. Vieni uzskata, ka līdz 1.5 gada vecumam bērnam nav saprašanas par to,ka var paciesties. Bērns čurā vai kakā tā teikt 'pa taisno'. Pēc 1.5 gada bērnam šī apziņa rodas.
Taču citi pētījumi apgalvo, ka nogaidīt arī nevar. Liela varbūtība, ka bērns čurāsies, ja vecāki nogaida un uzsāk podiņa apmācību pēc 2 gadiem (NB! te netiek apaskatītas psiholoģiskas problēmas). Interesanta saite https://www.ncbi.nlm.nih.gov/pmc/articles/PMC3307553/
Personīgi uzskatu, ka podiņa apmācību labāk uzsākt siltajos mēnešos. Ja bērnam notiek čēpē, tad katrā ziņā nebūs jāmaina lielās drēbju kaudzes. Var biežak laist ar pliku dupsi paskraidīt. Arī ārā.
Viena lieta, kas ir jāpatur prātā. Pirmajā laikā vajadzēs ļoti uzpasēt un ja bērns izsaka velmi, tad bez maz vai viss jāmet pie malas un jāpalīdz bērnam.
Tā nu savelkot sajūtas kopā, domāju uzsākt podiņa apmācību pavasarī, kad bērnam būs apmēram 20 mēneši. Kļūs siltāks un man arī būs vairāk brīvā laika, lai veltītu laiku šīs prasmes apgūšanai 8-)

Par podiniem ir daudz dazadu viedoklu, zinu,ka mana berniba loti agru meginaja atradinat no autiniem (paldies modernizacijai, negribu iedomaties to lupatinu kalnu ), bet reali no savas pieredzes mans lielais cilveks saprata, kas tas pods tads ir ap 1,4 gadu...1,5gadu un tad ta lieta aizgaja loti atri. Bija silts laiks un nedelas laika tikam vala no pamperiem. Pats atteicas, jo saprata, ka grib ka lielie uz liela poda iet (vinam ta bija goda lieta vins vaira sevi neuzskatija par bebi ). Stastijam, ka ari veikala tik lieliem berniem vairs pammperus nedod un nopirkam forsas apaksbikses.
Un ne reizi nav piecurajis nedz gultu, nedz bikses.
Ta ka ari ar meitu nesteigsos, manuprat , nav jega bebi bakstit, bet, kad jau paradas saprats par procesiem, tad intensivi un neatlaidigi pie ta piekerties.

Mans dēls iemācījās iet uz podiņa dažus mēnešus pirms trīs gadu dzimšanas dienas. Vēlu. Pirms tam vairākas reizes biju periodiski piedāvājusi podiņu, liku pirms iešanas ārā, pirms gulēšanas, bet tas nedeva rezultātus. Kopš pirmo reizi pats paprasīja, ka vajag uz tualeti, vairs nav piečurājis bikses nevienu reizi.

Jā, mums arī tā podiņmācība neiet. Sākām sēdināt no kādu 11 mēnešu vecuma. Pirmos mēnešus no rīta ar prieku sēdēja un čurāja podiņā, pa diienu gan nē, bet tad vienkārši atteicās. Vairs nav pierunājams. Jā, retu reizi izdodas, bet ikdienā nē. Sačurātas bikses arī ne īpaši traucē.
Es gaidu tagad to mistisko 2 gadu vecumu, cerams, ka tad aizies tā lieta. Jo draudzenei ar puiku tā bija, ka līdz 2 gadiem vispār ne reizi nebija iespējams uzsēdināt uz poda. Bet pēc tam aizgāja tā lieta.

Manējai ar podu vispār interesanti. Viņa atsakās uz viņa sēdēt, bet dara šādi: paņem, iekāpj podā ar vienu kāju un tad stāvot kājās, vai pietupjoties pačurā :D Pagaidām es neiespringstu, nespiežu sēdēt pareizi, negribu iedzīt kaut kādu nepatiku, bet nu smieklīgi...:D
Meitenes, kā jūs reaģējat, ja bērns jums iesit? Mazā vakar pienāca, dusmīgi iebļāvās un man iesita (jo viņai traucēja, ka es apsēžos uz dīvāna, netika man garām). Kā pareizi ir reaģēt šādā situācijā? Es uz viņu paskatījos, stingrā balsī pateicu, ka mammai nekad sist nedrīkst, vispār nevienam sist nedrīkst un rādīju aizvainotu seju. Bet vai saprata nezinu.

Leo_Leo - man pāris reizes tā mazais darīja un rīkojos tāpat- pateicu, ka nedrīkst sist ne mammai, ne kādam citam cilvēkam vai dzīvniekiem. Pietika ar kādām trim reizēm, lai saprastu un tā vairs nedarītu. Bet mans mazais vispār ļoti labi saprot, kad es saku, ka nedrīkst- raudās, bet nedarīs to,ko aizliedzu.
exDellicious- tavam garākam paskaidrojumam daudz, kur var piekrist. Es nebūt nenoliedzu, ka vecāku komunikācijai ar bērnu ir ietekme uz bērna runas attīstību. Bet realitāte ne vienmēr ir kā teorijā un ir vēlie runātāji,kas patiešām tādi ir neatkarīgi no vecāku vainas. Redzot mazrunājošu bērnu uz ielas tu nevari zināt vai šie vecāki ar bērnu runā vai ved pie logopēda, vai uztraucas un pārdzīvo- tieši šo iemeslu dēļ ir visnotaļ nevajadzīgi nosodīt un mest akmeņus citu vecāku dārziņos.
It sevišķi šāda nosodīšana ir raksturīga jaunām mammām, kam bērni vēl ir zīdaiņi, bet tik ļoti patīk lasīt grāmatas un populēt pareizās audzināšanas teorijas,lai gan pašām vēl realitāte nav skaidra.

Mans mazais - 1,1 mēnesi vecs. Māk pateikt tikai mamma, amamam ir ēdiens un vēl atā saka(ar roku māj līdzi). Zin ko nozīmē nē, nedrīkst un pats parasti iet prom un krata galvu, sakot ne, ne, ne.
Katrā ziņā runā maz, bet viņš daudz ko saprot un māk izdarīt. Piemēram, tēti nesauc, bet ja prasu, kur ir tētis, tad zin ko es ar to domāju. Blisinās apkārt - domā un tad iet meklēt. Man jau liekas, ka viņš ir tik aizņemts ar savām darīšanām, ka runāšana nav prātā vēl. Kā arī pati uzskatu, ka pietiekami daudz ar viņu komunicēju. Var teikt, ka visu dienu komentēju visu ko pati daru un ko viņš. Ā, viņam patīk ausis taisīt ciet un tad smejās, kad ar viņu runāju.. vai arī ci cī spēlēt.. slēpjas aiz aizkariem un pārsmējies. Manuprāt, ar attīstību viss ir okey, taču neizskatās, ka būs dižais, agrais runātājs.
Grāmatas.. nezinu kādas grāmatas šajā vecumā. Ir mums tādas, bet viņš man nesēdēs blakus un neklausīsies ko viņam lasu. Drīzāk uzklups tai grāmatai un raudās, ka nedodu.
Vienīgi varbūt jāiegādā tās cietās grāmatas ar pāris lappusēm, kur katrā pa diviem teikumiem.
Ko citi mana puikas vienaudži samācījušies teikt, darīt?:-)

Par pamperiem ir mazliet smieklīgi, kad viņu nebija, tad mazie ātri saprata, ka jāiet uz poda. Nu neloģiski, ka tagad raksta, ka bērnam tā apziņa rodas tik ap 1,5 gadiem.
Manējā uz poda sāka iet, kad sāka apmeklēt dārziņu, tas ir tieši gada vecumā. Dārziņā tā lieta ātri aiziet, jo viņi tur kolektīvi sēžu uz poda, bet tas protams arī no pedagoga ir atkarīgs, cik viņš ir ieinteresēts bērnam šo prasmi iemācīt.

Mans uz mazā poda gāja,bet tagad vairăk neiet..drīz būs divi gadi.Viņs reizēm ienāk tualetē ,kad kāds tur sēž,nu lieku uz lielă poda un bērns priecīgs:)
Un par runāšanu ļoti līdzīgi kāUndiyai ,kad bija gadu vecs,bet nu jau ir diezgan daudz vārdu,ik pa mazam laikam kāds jauns parādās un mēğina atkārtot šo to ,kad citi runā.Viņam īsti neinteresē ,kad lasu,pats labprātāk skatās ,rāda man visādas lietas un gaida,kad teikšu,kas tas ir..tā pamazām mācamies.

paranoid, nu, ir tā, ka kādreiz bērni uz podiņa gāja ātrāk, nekā tagad. Bet tavs pats prasījās uz tā poda, jeb tev visu laiku bija jāvaktē kad taisās uz čurāšanu/kakāšanu?
Varbūt jāpamēğina pāris reizes no rītiem pačurināt uz tā mazā podiņa.. tad jau jāpaskatās kāda reakcija šim būs.