Es nemaz vairs neatceros kā bija, kad šuva. Bija viena grieztā brūce, kamēr vecmāte šuva tikmēr ar viņu klačojāmies, ka nemaz nepamanīju kā sašuva. Nē, bija daži mirklīši kad mazliet vairāk iesāpējās, vēl vecmāte teica "tagad pacieties, mazliet sāpēs." Bet nu dzīšanas process tiešām bija nepatīkams, uz tualeti tad ļooti nepatikās iet, likās viss sūrst un piepampis. :D Lai arī kā, dzīšanas process vismaz man likās nepatīkamāks par dzemdībām, laikam tāpēc, ka tās ātri un viegli pagāja. Sāpes tajā mirklī vairs vispār neatceros, zinu ka mazliet pastaigāju ar kontrakcijām, grūtākā bija puss stunda, kad klausījās mazā sirds toņus, jo tad guļot uz gultas nevarēju izpausties, pēc tam jau uz dzemdību galda kādas 20 minūtes un tad jau mazā bija klāt.
Starpcitu, jums meitenes bija dzemdībās kāda metode kā atvieglot kontrakcijas? Man ļoti palīdzēja ūdens, staigāju visu laiku pa palātu, kā jutu kontrakcijas tā mazliet ieliecos un ūdens malku uzdzēru, tas ļooti palīdzēja. Mēģināju uz bumbas, bet nēē, tad gan bija mokošas sāpes. :D