Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Kad bija aptrūkušās idejas, ko mazulim gatavot, tad gāju uz Rimi pie bērnu burciņēdienu plaukta un smēlos iedvesmu, kādas kombo var pagatavot.

Man ir šāda grāmata, ļoti daudz interesantu recepšu, noderīgi padomi par ēdiena sagatavošanu. Pirku, kad sāku piebarot dēlu.

tad gāju uz Rimi pie bērnu burciņēdienu plaukta un smēlos iedvesmu, kādas kombo var pagatavot

+ šo arī var izmantot :-)

Teddy, nu būs tā jāmēģina, citādi nekā. Pagaidām kaut cik viena gatava pabūt tikai pusdienas ēdot, pārējā laikā man klēpī vien. Un citi mazie jau sāk mani kā aukli uztvert, arī nāk mīļoties, spēlēties, rāpjas klēpī. Un tad mana mazā ir greizsirdīga :-D Mēģinu ar vairākiem piegājieniem izmukt no rotaļu istabas, bet audzinātājai diez ko neizdodas nomierināt. Dzirdu aiz durvīm, ka histēriski kliedz :'-(
Pamēģināsim šonedēļ vēl vienu citu dārziņu uz pusi dienas, redzēs kā tur viss notiksies. Varbūt patīkamāka aura, telpas vai personāls (s)

daydreamer, varbūt pamēģini kādreiz aiziet meitiņai redzot? mana gan neiet dārziņā, bet reizēs, kad man vajag iziet un atstāt viņu ar aukli vai vecvecākiem, es vienmēr aizeju tā, lai viņa to redz un pamāju atā. Tajās reizēs kreņķu nav vispār vai ir minimāli, bet ja es vnk nozūdu no redzes loka(kad ir vēl citi cilvēki apkārt) un aizeju kkur, kur viņa mani neredz, tad ir liela raudāšana un manis meklēšana.

Sveikas mani arī interesētu mazuļu ēdienkarte. Mums meitinai 7 mēneši. Pagaidām režīms šāds:
8:00 piens
11:00 dārzeņi
15:00 piens
17:30 biezputra
20:30 piens
22:00 gulēt un atkal mazliet krūts
Vai nav par biežu tās ēšanas?

Manai māsīcas meitenītei tieši labāk bija tad, kad nepamanīja, ka aiziet.. pag.gadā biju ciemos, man vajadzēja ar viņu uz pāris stundām palikt vienai, tad mēs spēlējāmies ārā un tētis lēnam slēpās aiz koka, kamēr viņa aizņemta :D Un tā arī nepamanīja, ka aizgāja, palika ar mani

daydreamer, bet kāpēc obligāti "jādanco" pēc bērna "stabules"? Vai tad maz tādu bērnu, kuri pirmās dienas atstājot dārziņā, raud?... Pirmkārt, tas ir savā ziņā normāli, bet tomēr nenozīmē, ka tev tāpēc jāpaliek. Tava palikšana blakus nepalīdz, bet gan tieši traucē bērnam pierast pie jaunās vides. Otrkārt, auklīšu uzdevums ir bērnu nomierināt un novērst uzmanību, un tev nav jāiejaucas, bet jāiet prom. Treškārt, bērni bieži vien rīko histērijas un raud tieši tad, kad vecāki ir blakus, tiklīdz vecāks aiziet - minūtes laikā bērns nomierinās. Es neapgalvoju, ka bērns tā uzreiz jāiemet dārziņā un jāatstāj viens, bet ar dažām palikšanas blakus reizēm jāpietiek. Bērni ļoti labi saprot, kas ir kas, tikai, protams, negrib, lai notiek tā kā nav pierasts. Dārziņu vecuma bērni jau ir gana lieli, lai saprastu, ka mamma izejot no telpām, nepazūt uz mūžu, un viņi zina, ka mamma atgriežas. Līdz ar to tā visa raudāšana pārzvarā ir kaprīze, nevis reālas bailes. ;-)

piekritu Neonam, mans puika ar taisa skandālus manā klatbūtnē, kā prom tā viss kārtībā.

smileforme7, agrāk mana pazušana meitai bija kas traks, bet tagad, ejot prom no mājas, es meitai stāstu, ka drīz būšu atpakaļ. Nu jau ir tik liela, ka sāk saprast un skandāli ir tikai katru trešo reizi :D Es mēģināju arī dārziņā viņai pateikt, ka aiziešu līdz tualetei (lai patiesībā pazustu uz ilgāku laiku), bet šī man nenoticēja un ne pa kam. Negrib atvadīties ne tad, ja es atvados, ne tad, ja neatvados (s)
Neons, es tev piekrītu daudzējādi. Nu tikai mēs abas ar meitu tādas jūtīgas. Man grūti viņu svešā vidē atstāt, viņai atkal no manis šķirties, ja blakus nav kāds cits tuvinieks. Tāpēc mums tā auklēšanās tāda sanāk. Bet es lieliski saprotu, ka tas to visu vēl vairāk "čakarē". Un vēl problēma, ka meitai ļoti nepatīk rokās pie svešiem cilvēkiem. Līdz ar to viņu ir grūti nomierināt, jo viņa raujas ārā un negrib, lai viņu aiztiek (t)
Bet šodien bijām uz citu PPII un tur man patika daudz labāk. Un arī personāls bija daudz sirsnīgāks. Tā kā izskatās, ka mainīsim dārziņu un tur arī nav atļauts tik ilgs mammas klātbūtnes brīdis. Tā kā man nāksies vien pārkāpt pašai sev pāri un iemācīties uzticēt citiem savu mazo.

Jā, es ar daudziem vecākiem lieku iedot bērnam buču un ņemu nost - ja sāk ucināties, runāties, stāsīt, tad vispār iebrauc auzās!
Un šogad vairāki bērni, kas negrib nākt opā/mīļoties - nu neko, piedāvāju mantas, ja neko negrib - lieku mierā! Citi atkal ienāk grupā, it kā neraud, bet nu nāk opā, tā apmetas ap kaklu, ka liekas, ka elpa trūkst!!! :-D(l):-)
Nu nepatīk man tā mammu būšana blakām, es viņu neatbalstu un diez vai atbalstīšu! Bet zinu, ka ikvienā dārziņā savi noteikumi, arī ikkatrs bērns ir savādāks!
Nu ir adaptācija smaga visiem - vecākiem, bērniem, skolotājām, bet nu tas kaut kā vienkārši jāpieņem un jāiziet cauri!!! Nu jau 3 pilnas nedēļas un man pa lielam viss mierīgi, neticas, ka vēl tikko katra diena bija kā mazs murdziņš!

Labrīt, meitenes! Man te šorīt mazliet sirds sasāpējās. Meitai grupiņā ir puisītis, kas dikti raud arī tad, kad mamma jau ir aizgājusi. Šorīt meita bija otrā, viņš grupiņā jau ļoti raudāja. Kad izdzirdēja, ka esam garderobē, sāka sisties pa durvīm un bļaut vēl stiprāk, tā ka elpa krita ciet. BET visu to laiku (apmēram 5 min), audzinātāja sēdēja pie galda un pat necentās viņu kaut kā nomierināt. Tikai tad, kad ielaida mūs grupiņā, paņēma viņu klēpī. Es tiešām neesmu piekasīgā mamma, ļoti labi saprotu, ko nozīmē darbs bd (mammai audzinātājas stāžs 46 gadus), bet vai tiešām tādos brīžos audzinātājai nav jācenšas berns nomierināt, īpaši, ja ir laiks?! Būtu meita viņa vietā, ļoti pārdzīvotu!

Jei, mums pirmais rīts bd bez raudāšanas. Biku krenķīga bija, bet neraudāja. Sarunājām, ka mamma uz darbu ies un tētis pēc launaga atnāks pakaļ. Vispārparunājām kā lielie cilvēki šorīt ar meitu, izskatījās, ka visu saprata :D Piekrita un teica, ka būs veimiga dieņa (veiksmīga diena)!!
Un beidzot ēd dārziņā. Un ar gulēšanu arī nav problēmu- aizmieg un mostās bez asarām, noguļ 2h.

Lietus_lāse, saprotu, kā tas, iespējams, no malas izskatās, bet nu ir tādi bērni, kurus var samīļot/paksaidrot/klēpī paturēt, bet ir tādi, kuriem pat pieskarties nevar - uzreiz lokās čūskiņā, kliedz vēl skaļāk! Tad nu tādos gadījumos es lieku mierā un neaiztieku, bērns paraud un tad jau kaut kad nomierinās! Tas ir normāli, jo vēl joporojām ir adaptācijas process...
Mums laukā tantes sāka burkšķēt virsū, jo bērni raudot, bet audiznātājas neko nedarot!!! Ko daudz es varu izdarīt, ja bērniem ir pirmās dienas dārziņā un raud 7 gabali, bet man rokas 2 un klēpis 1?
Saprotu, ka neizskatās forši, bet es, liekot roku uz sirds, par sevi saku, ka esmu darījusi visu, kas vien manā prātā, bet nu ir brīži, kad izskatās tā, kā ziskatās...

Urrā, Gangster, forši, ne? Mammai ar uzreiz priecīgāks prāts!!! (l):-)

Robīte ,jā. Vēl jau nedaudz krenķējas, bet nav vismaz kā līdz šim, ka eju prom un šai asaras pa gaisu. Pilnīgi priecīga uz darbu šorīt nācu:D

Robīte, es arī iedomājos, ka varbūt viņš ir tāda rakstura, ka īpaši neļaujas klēpī vai raud vēl vairāk. Vienkārši kopš pašai ir bērns, to visu pārāk laižu caur sevi. :-/

Redz, kā tie mazie tomēr saprot un pierod! Meitiņa nu jau arī no rītiem neraud, katru rītu pierunāju viņai pilnas ausis par to, cik bd ir foršs un cik viņa lieliska! :-) Tiekoties gan 15 sekundes paraud, bet nekas traks. Audzinātājas saka, ka esot diezgan paklausīga, gulēt arī sākusi labāk. Priecājos!

Es šodien reāli piedzīvoju kultūršoku... Mans bērns jau no 1.5 gadiem iet dārziņā, privātajā. Lai arī pirmais laiks bija raudulīgs, pēdējā gadā bērns uz dārziņu gāja ar prieku, spēles, pirmā draudzība u.t.t. Problēmu nebija un es biju ļoti apmierināta. Man patika, ka ar bērniem patstāvīgi nodarbojās - līdz ar to uz šodienu mans puika (tūlīt būs 3 gadi) superīgi runā, skaita līdz 10, pazīst automašīnu markas, puses, krāsas, zīmē, līmē u.t.t.
Šodien ir pirmā diena valsts dārziņā, pievienoja pie 3 gadnieku grupas... Tas skaitās labākais dārziņš manā pilsētā, bet... skumji jau par telpu aprīkojumu, mantām un spēlēm... Tiešām nabadzīgi salīdzinājumā ar privāto dārziņu. Pirmajā dienā, zinot ka manam bērnam būs nereāls pinkšķis, jo viņš pierod pie jauniem cilvēkiem lēni un ar piesardzību, iegāju uz laiciņu līdzi... Bērni klīst savā vaļā, audzinātāja un aukles visu laiku ņemas ar papīriem, neviens īsti neseko, kas notiek... Aizgājām uz toleti, stāv četri mazie podi no kuriem trīs ir piečurāti un nav iztīrīti... Kad manējais saprata, ka labi nebūs un būs jāpaliek grasijās laist piņņu, es lūdzu auklītēm paņemt bērnu (tā bija arī sākumā privātajā, tikai tur vienmēr bērnu sagaidīja kāds, ja bērns kreņķējās un ienesa/ievadīja veikli grupiņā pārslēdzot uzmanību) man saka, ka varbūt es vēl uzkavēšos? Nezinu, esmu reāli šokā, zinu, ka viss ieiesies un būs OK, bet pirmais mirklis man ir reāls šoks par to kontrastu gan vidē, gan attieksmē...

Engelens, kāpec mainīji? Vajadzēja pirms tam aiziet un apskatīt. Man bija otrādāk, gaidu rindu valsts dārziņā, svaigi uzcelts, viss jauns, biju uz vienu privato kur bija daudz trūkumu, un tagad nezinu ko darīt, jo šaubos, ka tik drīz pienāks mūsu rinda valsts dārziņā.