Bēbīšu un māmiņu BEZTĒMA

Man šķiet,ka padoms palikt mājās vai nē, ir jāprasa vīram. Vai viņš gatavs uzturēt sievu, jo viņai gribas pasēdēt mājās (ja dārziņā tiek), vai no tā necieš kopējais budžets utml.

Anne, es pati vēl nezinu tik daudz (jo nav aktuāli pagaidām), bet konceptuāli unschooling (latviski varētu būt - "atskološana") balstās viedoklī, ka skola ir vecāku nevis bērnu vajadzībām.
Daudziem bērni iet skolā tikai draugu dēļ un pēc tam laiku pavada ar privātskolotājiem, kuri redz bērna dotības un spēj tās palīdzēt attīstīt (tas man šķiet labs veids, bet arī dārgs, protams).
Skolas sistēma ir pakārtota vidējiem rādītājiem, reti kurš skolotājs attīsta bērna talantus un rosina pētniecisko interesi. LV privātskolas, diemžēl, nav ļoti augstā līmenī, jo vecāki vairāk maksā par apziņu, ka tai jābūt labai izglītībai nevis reālo ieguvumu. Ir alternatīvās skolas, kurās būs individuālāka pieeja, bet arī tur liels darbs jāiegulda vecākiem... grozi kā gribi, "jāskolo" mājās tik un tā. Jāsaka gan, ka laikā, kad mūsu bērni sāks iet skolā, jau būs pavisam cita izglītības sistēma, kas būs vairāk balstīta individuālā attīstībā.
Es gan te nepretendēju uz absolūto patiesību, bet, piemēram, zinu, ka pati būtu daudz ieguvusi, ja jau bērnībā tiktu ievērots, ko es tiešām daru labi un kas mani interesē nevis "ko man vajadzētu gribēt darīt".
Var noskatīties šo TED runu iedvesmai.

Es nestradaju pirms berna un virs uztureja, pec berna nekas nemainas,tikai tas , ka plusa nak terini par bernu. Stradat gribetos, lai tomer butu vairak sabiedriba, bet tagad negribu. Gribu, lai berns iemacas latviesu valodu, gribas but ar vinu ilgak, ta ka mums nav populari darzini ,tad peiskatitajs varetu but viramate vai kada aukle,tapec labak es sezu ar mazo, nevis eju stradat, kaut ari vairak lidzekli noderetu.

sveikas,
iesprauksos ar savu jautajumu. Mans septinimenesnieks taisa esanas krizes! drizak neesanas! Lidz sim edam maisijumu un no sesiem menesiem sad tad biezenisus devu garsot, tad eda visu, neprotesteja nemaz viss garsoja. Maisijumu ari devu, kad gribejas, neija noteikta grafika vai ka!
Tagad ir septini menesi un man sajuta, ka ar maisijumu vien nepietiek, ka vajadzetu ta nopietnak piekerties tiem biezenisiem, jogurtiem utt. Bet vins sak proteste- raudiens, jo gribas est, ka dod ta need, skatas apkart, raud, taisa muti ciet uttt, raud! iedod pudeliti ized tuksu un laimigs! bet sita mes uz prieksu netiksim! tagad domaju ko darit- 1) spidzinat un vairakas dienas pec kartas uzstat, ka jasak ar biezenisiem un tikai tad pudeliti 2) est tikai pudeliti 3) meginat taisit tadus loti, loti skidrus to bieznus, lai var no pudelites dzert? bat vai nebus par daudz skidruma tad, ja vel pudeliti pec tam pa virsu?
P.s. kadreiz likas, ka es varetu sedet majas ar bernu un biju ari par majskolosanu, tagad man liekas jau klusiba saku uz pirkstiem skaitit cik dienas atlikusas lidz varesu tikt stradat!! un esmu no tiem, kas mak sevi nodarbinat un mazo ari, bet.. ne, sis ritms nav man!! pasai smags aplauziens par to!

Man gan bija krūtsbērns, bet es neuzstāju, ka viņam obligāti jāēd kaut kas cits, ne mans piens. Kamēr pusotra gada vecumā nepārtraucu krūtsbarošanu, piens viņam bija galvenais ēdiens. Ar pārējo tikai niekojās. Ārste teica, ka tas esot normāli, jo esot bērni, kas pat līdz gada vecumam neko citu negrib.
--
bet, jā, kā ir ar ar pudeļbērniem, nezinu.

Vai kāda mamma ir nolēmusi bērnu nelaist dārziņā un 1) palikt ar mazo pati mājās jeb 2) ņemt aukli?

Manai meitai gan vēl tikai 9 mēneši, bet dārziņu neplānoju tuvākajos gados. Jau tagad pietiekoši bieži atrodamies ārpus mājām, līdz ar to par socializēšanos vispār neuztraucos. Ir gan draudzenes ar maziem bērniem, kuras satiekam, gan vesels pulks ar pieaugušajiem. Tāpat ejam uz mūzikas skoliņu un ar laiku apmeklēsim vēl kādas nodarbības, kur ir daudz citu mazuļu.
Es jūtos tā, ka nav tādas darba vietas, kurā man tik ļoti gribētos atrasties, lai upurētu to laiku, kuru varu pavadīt ar mazuli. Lietas ar ko vēlos nodarboties, ir brīvi savienojamas ar būšanu mājās vai arī neliedz man bērnu ņemt sev līdzi savās gaitās un viņu iesaistīt.
Par sajukšanu prātā vientulībā arī nebaidos, jo ar visu mājās būšanu šķiet, ka nepietiek laika visam, ko vēlos. Un, pat ja pietiktu, es dievinu būt mājās viena un pašai ar sevi man ne sekundi nekad nav bijis garlaicīgi. :-D
Par skolu mums ar vīru domas dalās. Viņš ir vairākus gadus darbojies izglītības jomā un aizgājis līdz tam, ka ir tradicionālās izglītības kategorisks noliedzējs un vēlētos, lai mēs mūsu bērnam nodrošinām mājmācību. Es esmu nedaudz konservatīvāka, bet, ieklausoties viņā, lēnām sāku mainīt arī savu redzējumu. Skolas vecums vēl tālu, bet saprotu, ka šai vīzijai ir jābūt skaidrai jau laicīgi, lai izglītības jautājums neaiziet pašplūsmā un beigās nesanāk ne šis, ne tas.
Par dzīvošanu "vīra maizē" vispār nav vērts diskutēt. Gan vīrs, gan sieva kopīgās ģimenes un mājsaimniecības pastāvēšanā ieliek kaut ko katrs no sevis. Laiku, rūpes, darbu, utt. Uzskatīt, ka nauda ir visa rāmis un lielākais devums, ir muļķīgi. Katram ir savējais lauciņš ģimenes kopības tapšanā. Arī šajā jautājumā vīrs mani ir pieradinājis pie šīs domas. Viņam šķiet pazemojoši, ja man būtu jāiet strādāt, lai piedalītos sadzīves maksājumu segšanā. Ja strādāt vēlos es pati - lūdzu. Bet ar prātu es apzinos, ka no tā arī nebūtu nekādas lielas jēgas. Jo ģimenes maksājumu segšanā tāpat es nevarētu piedalīties, bet nopelnīt savu personīgo vajadzību apmierināšanai es varu jau tagad, "sēžot mājās" un paralēli darot to, ko daru.

Es arī gribēju pateikt to pašu, ko S*, tas, ka nē, mēs neesam tikai vīra pavardā, ir
sanācis, ka strādājot 1-2x nedēļā, es spēju nopelnīt vairāk kā iepriekšējā darbā, kur jāstrādā bija puse no mēneša, un maksimāli pavadīt kvalitatīvi laiku ar mazo.

Un pat ja ir "vīra pavardā" kāda gan citiem daļa? Ka tik paši mierā ar sevi.
Meitenes, kuras irnpar mājmācību-vai bērna viedoklis arī tiks ņemts vērā jeb 7 gadnieks par mazu, lai izteiktu kaut ko? Ne gluži par mājmācību, bet par mūzikas skolu 6 gadu vecumā man bija tā, ka aizsūtīja uz klavieru klasi, lai gan es gribēju vijoli mācīties. Bet teica, ka būšot par grūtu. Kā rezultātā man mūzikas skola riebās katru tās dienu un pametu to visu. Un vijoli tāpat vēlāk iemācījos spēlēt. Tas tajā tēmā, ka bērna viedoklis netiek ņemts vērā.

Meitenes, kuras irnpar mājmācību-vai bērna viedoklis arī tiks ņemts vērā

Man šķiet, ka mājmācības pamatā ir bērna interešu, individualitātes un darba tempa mācību procesā ņemšana vērā, ko neviens nekad nesajutīs tik labi, kā pats vecāks. Skolā lielā mērā notiek individualitātes salaušana pirms tā vēl ir nostiprinājusies, nolīdzināšanās un sacensība bērnu kolektīva vidū. Vēl viens svarīgs faktors ir stereotipi. Bērni ir sasūkušies vecāku stereotipus no kuriem es visvairāk gribu bērnu pasargāt līdz iespējami lielākam vecumam, kad būs nobriedusi viņa individualitāte un viņš būs spējīgs spriest patstāvīgi, nevis caur bara domām.
Es atceros, kā man gāja bērnībā, kad skolā vairākas dienas nevarēju apgūt saistīto pierakstu matemātikā. Ar pirmo "neaizgāja" un vēlāk iestājās bloks smadzenēm, jo virsroku guva satraukums par to, ka visi ir sapratuši un jau iet sarežģītāku uzdevumu risināšanā, bet es vēl nesaprotu pamatu. Prasīt skolotājai ir kauns, jo tas nozīmē klases priekšā atzīt, ka esi stulbāks par visiem. Nācu mājās un raudāju. Apsēdās blakus mamma un acumirklī visu izskaidroja. Netraucē nekādi blakus faktori.
Bērniem, kuru vecāki var atļauties privātskolotāju priekšmetos, kuros neiet tik labi, ir zināmas priekšrocības. Taču bērni, kuru vecāki privātskolotāju nevar atļauties un vecāki nevar palīdzēt izprast lietas, tā arī kļūst nesekmīgi. Un tas nevietā iedragā bērna pašapziņu, jo skola bērna domāšanas mērogā ir sacensība par atzīmēm, nevis iešana pēc sevis un lietu izprašanas, domāšanas un spējas operēt ar iegūtajām zināšanām. Vecāks var veidot mācību procesu, ņemot vērā bērna individualitāti un labāk sajust talantus vai interesi atsevišķās darbībās.
Sarakstot plusus un mīnusus mājmācībai, es redzu vairāk plusu mājmācībai. Bet tā nav un nevar būt tāda plika un bezatbildīga ļurināšana, kas rezultējas ar sēdēšanu mājās pie multenēm. Vecākiem tas ir milzu darbs, kurš sākas ar ļoti lielu izziņas procesu ilgi pirms mājmācības uzsākšanas.
Protams, jārēķinās ar sabiedrības aizspriedumiem, nosodījumu un taisnošanos, kāpēc esi izvēlējies tādu ceļu.
Man tas vēl ir tālu priekšā un es nepārstāvu mājmācības ideju. Šīs fantāzijas ir tikai dīgšanas stadijā un aug no lasīšanas par bērna attīstību.
Sākumā jāskatās, kā veiksies ar neiešanu dārziņā.

Jā, es noteikti apbrīnoju tos, kuri var paši izplānot un īstenot mājmācību. Man tas noteikti nebūtu pa spēkam. Privātskolā noteikti varētu būt labāk, tāpat kā privātajā dārziņā, pārsvarā tomēr ir labāk nekā valsts, bet diemžēl lielākajai daļai tas viss atduras pret līdzekļu trūkumu.

Bērns nekad nav par mazu, lai viņa viedokli ņemtu vērā, manuprāt. Un, protams, mājmācības ideja balstās bērna interesēs.

Meitenes, sirsnīgs paldies par jūsu viedokļiem un skaidrojumu kāpēc izvēle ir tieši tāda :-)
Par mani - no finansiālās puses man pašlaik nav problēmu pabaudīt mājas dzīvi. Vīrs tieši ir tas, kas mudina mani neatgriezties darbā un pavadīt laiku vairāk ar mazo, it īpaši, ja izlemsim laist privātajā bērnudārzā (jo valsts nespīd) pirms 2 gadu vecuma un ja mazā sāks slimot. Viņš arī ir tas, kas mani mudina meklēt citu darbiņu, ja es to vēlēšos. Un man ir arī pašai pietiekami uzkrājumi, lai būtu kur paņemt naudu, ja nepieciešams :)
Problēma vairāk ir tā, ka man no mazotnes ir "iedzīta" milzīga atbildības un vainas sajūta. Man vienmēr šķiet, ja darīšu tā kā nav ierasts un pieņemts vairumā sabiedrības, tad mani nosodīs un nesapratīs. Bez tam visas manas draudzenes pēc BKA ir atgriezušās pie darba virpas. Tā kā no viņām arī varētu būt nesapratne :)
Darba stāžs biroja darbā man jau tuvojas 10 gadiem un, ja godīgi, nekad neesmu bijusi laimīga un apmierināta ar to ko daru. Bet iedzītā atbildības sajūta likusi iet un darīt - patīk vai nē. Pašlaik man galvā ir baigais haoss. Jo saprotu, ka šī ir lieliska izdevība beidzot kaut ko mainīt dzīvē un neatgriezties tur, kur man tāpat nepatika. Un, ja apniks mājas dzīve, tad varētu iet paskoloties jeb pastrādāt ko citu. Tikai problēma tā, ka es vienmēr traki baidos no pārmaiņām un lieliem, jauniem izaicinājumiem :'-( Un mani biedē arī tas, ka es varētu kļūt finansiāli pilnībā atkarīga no vīrieša. Vai vēl trakāk - piedzīvot trūkumu. Jo nav jau garants, ka vīrs vienmēr tik labi pelnīs jeb atradīsies man dzīvē vienmēr blakus. Un bērnībā/jaunībā es esmu piedzīvojusi kā tas ir - dzīvot taupīgi. Negribētos, ka meitai daudz kas tiek liegts :-/ Tāpēc viss šis mani tā biedē, ka jau murgos rādās :D Un es zinu, ka mani darbā ļoti gaida, jo nemitīgi prašņā vai es nākšu atpakaļ. Bet tukšu vietu tur gan neviens neturēs manu untumu dēļ.
Es atvainojos, ka tik gari, bet šis viss mani jau kopš Jaunā gada nomoka :D Piedodiet! (s)

Es strādāju kopš mazās dzimšanas, bet man ir cits stāsts, es strādāju priekš sevis un pati savu laiku plānoju. Ar bērnu pamatīgi atvēries radošums, biznesa idejas birst viena pēc otras, gribas visu pamēğināt, tik visam laiks nepietiek.
Man gan ir divi bērni, bet nu strādāt standarta algotu darbu nekādi nevarētu. Bērni tāpat diez gan slimo, lielākā no dārziņa ik palaikam atvelk kādu vīrusu, tad vēl dejošana, burtu skola, un tas viss laikā, kad citi vecāki strādā. Ar pirmo bērnu gan ātri rāvos uz darbu.

Meitenes, kādi ir labākie līdzekļi bērnam pret iesnām? bērnam mazliet ieilgušas iesnas šoreiz. Nezinu ko es vēl lietas labā varu darīt, lai atvieglotu vismaz miegu, jo iesnu dēļ grūti elpot.

Jautājums mammām, kuru bērni jau pārgājuši uz nākamo gultu pēc redeļu gultas.
Kādas gultas jūsu bērniem? Kāda tipa un lieluma? Izvēle liela un tai pat laikā maza, jo pārsvarā visas gultas vai nu ar krāsainiem ķēmiem vai ar smieklīga izmēra aizsargbarjerām. (t)

Man jautājums par piena sastrēgumiem.. Drīz jau 3 mēneši būs un nu jau katru dienu krūtīs sastrēgumi. Smērēju smērīti ar cūku taukiem, kāpostu lapas lieku utt.. Bet es nesaprotu, tas nekad nebeigsies? Sāp ellīgi.. Tie cietumi, citreiz pat sarkanas paliek.. Citreiz vairākas dienas mocos, sildu kamēr kārtīgi atnāk vaļā un nav sarkanas vairs, vistrakāk kad abas ciet, bērns bļauj, jo grib ēst, bet abas krūtis aizgājušas ciet.. Labi, ka tā tik vienu dienu gadījās no rīta pamostoties.. Pilnīgi jau asarās esmu, vajadzēja tak noregulēties beidzot. Citas dienas piens šļācas ar strūklu, citas atkal krūtis tukšas, lieku pie vienas, tad pie otras, lai mazais paēstu.. nu kaut kāds murgs. Kā lai normalizē to visu?

S*
Manai ir troll gulta, viņas foršas, man arī nepatīk tās ar šausmīgajām apdrukām. Vi''niem ir laba izvēle
http://www.trollonline.lv/lv/eshopping/products_catalogue/gultas_un_supulisi/pusaudzu_gultinas/1

Problēma vairāk ir tā, ka man no mazotnes ir "iedzīta" milzīga atbildības un vainas sajūta. Man vienmēr šķiet, ja darīšu tā kā nav ierasts un pieņemts vairumā sabiedrības, tad mani nosodīs un nesapratīs. Bez tam visas manas draudzenes pēc BKA ir atgriezušās pie darba virpas. Tā kā no viņām arī varētu būt nesapratne

Dari tā, kā sajūti par labāku esam un nesver savas izvēles caur sabiedrības nesapratni. Viena daļa nosodītāju varbūt ir māmiņas, kurām grauž, ka kādai apstākļi nespiež doties atpakaļ darbā, kādai citai varbūt mājās ar bērnu bija garlaicīgi un viņa nesaprot, kā var būt citādāk un tādu nosodīšanas iemeslu virkne var būt gara. Kas svarīgākais - tam nav pilnīgi nekāda sakara ar Tavu bērnu. Ja jūties tā, ka labprāt neskrietu atpakaļ strādāt, tad neskrien. Citu māmiņu sliktā pieredze nav vērā ņemams faktors šajā jautājumā. ;-)

Jums ir kādai lielāka vecuma bērns? Mani šodien mazliet sāka satraukt , cik mana vecākā meita ir liela. Viņa ir slaida, bet ļoti gara, tūlīt būs 5 gadi ir 20kg un 114cm, kājas izmērs arī jau 29. Parasti visi domā, ka viņa jau skolā mācās:-| Bail, ka izaugs kā uļjana semjonova:-D

paranoid :-D Bet aug jau dažādi, es atceros, ka man arī skolā bija pāris bērni, kas 2., 3. kl. izskatījās lielāki, bet pēc tam auga lēnāk, un tad pārējie piedzina. 8-)