Sēdi uz soliņa pie padjezda un klačojies.

BIJA. Tieši tāpēc arī bija, jo es nespēju izturēt, ka man no cilvēka ar knīpstangām jāvelk ārā viņa domas par to un to. uzsākt sarunu vienmēr vajadzēja man. Es biju tā, kas runāja, viņš, kas klausijās :-D . manuprāt, tas tādēļ, ka cilvēks nespēj līdz galam atbrīvoties, izņemot savā ģimenes lokā. Tā ir kautkāda nedrošība, bailes būt savādākam ar savu viedokli, es nezinu, tiešām nezinu....bet man žēl šādu cilvēku, jo diezvai viņi paši jūtas dikti laimīgi, ka katrs vārds nāk ar tādu kā smagumu ārā. Kā otrs iemesls varētu būt, ka viņam saistīja pavisam cita veida intereses un tēmas, tādēļ nemaz nebija ieinteresēts sarunai...

Es esmu tāda. Un tiešām nejūtos laimīga. :( bet nu kāda esmu, tādai jādzīvo.

es nespēju izveidot attiecības ar puisi, ar kuru man nav, par ko runāt vai kurš nerunā ar mani. mani tas atgrūž. pat, ja puisim it kā interesēju, viņa noslēgtība man liek domāt citādi. tāpēc tādām attiecībām, manā skatījumā, ilgtermiņā nav jēgas.

Hah, atceros tīņu gadus, vienu tādu randiņu. Nu čalis.. atnāk uz randiņu un klusē, tupa sēž uz soliņa un klusē. Uz jautājumiem neatbild, sēž un nekustās :D
Tā arī bija pirmā un pēdējā reize,kad viņu redzēju. :D