Nepaardomaats vaards.

Atskaitot protams, ljoti negatiivas lietas. Taas izvairos teikt un censhos pat par taadaam nedomaat.

Es speru laukaa visu, kas uz meeles. Vieniigais, ar pacientiem gan ljoti piedomaaju, jo apzinos, ka slimi cilveeki ir daudz juutiigaaki un neveelos papildinaat vinju cieshanas.

Es loti biezi pasaku vai izdaru ko tadu, ko nedomaju un velak nozeloju. Pedejais mans veikums ir, es kaut kada emociju uzpluda nosutiju jaunajam virietim sms, ka vins man loti patik, bet neko ar vinu nevelos :( Tagad nozeloju, bet nu jau par velu!

Esmu no cilvēkiem, kas vispirms domā un tikai tad runā. Ļoti daudzas lietas mēdzu paturēt pie sevis, bieži vien labāk izvēlos paklusēt, ja nekas labs man nav sakāms.

Šim ļoti piekrītu. Esmu pietiekami civilizētā ģimenē augusi, lai spētu savaldīties. Galvenokārt gan attiecībā uz svešiem cilvēkiem un bieži arī šī foruma ietvaros. Ja vien kādu nepatiesi (manuprāt) nenorej vai netiek pateikts kaut kas tāds, kas pilnīgi izšauj drošinātājus, turu mēli aiz zobiem, jo, uzvemjot otram kaut ko sliktu, man labāk patiešām nepaliek. Galu galā - kam man svešu cilvēku dzīvot mācīt?

Ar tuvajiem, kuri man patiešām rūp, mēdzu šad tad zobus paasināt, izšaut kaut ko, pēc kā kožu pirkstos, bet arī tur ir zināma robeža.

Kas attiecas uz dalīšanos - it īpaši pēdējā laikā manī atvērusies kaut kāda nelaba čakra un tādā "la la la" līmenī varu (un gribu) čivināt, padalīties ar virspusēju informāciju un niekiem, bet lai cilvēku savā dzīvē ielaistu dziļāk, man vajag sajust uzticību. Kura bieži ir intuitīva. Un citu prieka stāsti mani ļoti pozitīvi uzlādē - liekas, ka gaisma ielīst. Bez liekuļošanas.

Un jā ir bijušas reizes, kad domāju, kāda velna pēc to pastāstīju un būtu labāk paturējusi pie sevis. Bet man tā pēcgarša neilgst pārāk ilgi, es kaut kā māku samērā ātri pārdzīvot un aizmirst. Es par savām neizdarītajām vai izdarītajām lietām ātri tieku pāri, bet atceros ar tādu noteiktu, lai tas neatkārtotos.

Es diezgan apdomāju sakāmo, arī šajā portālā daudz ko uzrakstu, bet tad pārlasu/padomāju un izdzēšu komentāru. Dusmās varu pateikt skarbākus vārdus, bet es sapratu, ka tēma ir vispārīga.. un es tiešām nemīlu daudz ko stāstīt par sevi, par savu personīgo dzīvi, kaut kā es neapzināti sargāju to. Taču tas nenozīmē, ka sevi visu laiku ierobežoju, man ir gan puisis, gan labākā draudzene, kuriem nebaidoties varu stāstīt visu un ar to man pietiek :)

Zoyy-man tiesi otraadi-loti uzlaadee.Nesen saneemu no vienas sievietes veestuli seit,kura man pastaastiija par peedeejiem, loti veiksmiigiem notikumiem vinas dziivee- saistiiti ar vinas izaugsmi.Man visu dienu bija tik labs garstavoklis.Likaas ,es pilniigi redzu vinu un vinas lielo prieku ,dziivoju liidzi visaa taa ,it kaa paziitu so sievieti jau ilgus gadus.
Man ir gruutiibas uzklausiit tos cilveekus par kuriem runaa Satiyah.Ja tas ir saistiits ar darbu,protams ,bet privaataa dziivee noteikti veelos tikties vairaak ar veiksmiigiem ,prieciigiem cilveekiem.

Man šausmīgi kaitina citu cilvēku prieka stāstījumi.

Luiize Luiize-tagad man palika veel smagaak...

Manas vecākās māsas kādreizējais vīrs bija tāds - tiklīdz viņa dzīvē notika kas īpašs, labs vai izdevies, parasti informēja teju vai visus pazīstamos un aumaļām dalījās savā priekā. Es atkal esmu pilnīgi pretēja, ļoti, ļoti iekšupvērsta - visu teju vai ar knīpstangām jāvelk laukā, un bieži vien kaut ko stāstīt apkārtējiem mani attur arī doma, ka lielos vilcienos jau manas veiksmes un neveiksmes citus neinteresē. ...Un tad pēc tādas impulsīvas prieku vai bēdu atklāšanas paliek tāda kā sāja un veltīga atkailināšanās izjūta.

Esmu tas cilvēks,kuram - kas uz mēles,tas arī tiks pateikts. Jā,ir arī dažreiz nācies to nožēlot,bet tomēr ir labāk to pateikt,nevis visu laiku turēt sevī un tad kādā citā reizē to ar 2x lielāku sprādzienu pateikt.

Bieži vien saku, ko domāju un parasti nemaz nenožēloju pateikto. Ja man kaut kas nepatiks - es pateikšu, patiks tas otram vai nē.

Sis ir, manuprat, par visiem, kam patik pakasketies!
“Solārie” vampīri ir izteikti aktīvisti, kas nepārtraukti provocē uz konfliktu, kā mēdz teikt – paši uzprasās uz nepatikšanām. Varētu tos nosaukt arī par “īgņām sabiedriskajā transportā”, kuru sūtība ir izvest Jūs no pacietības, lai Jūs kļūtu emocionāli un atbildētu ar tādu pašu uzvedību. Tieši tādā veidā viņi uzņem enerģiju. Tātad, Jūsu uzdevums, saskarsmē ar šāda tipa vampīriem, ir saglabāt vēsu prātu un, lai cik grūti nebūtu, atbildēt pozitīvi un ar smaidu sejā.

Iespejams, cilveks ir pats par sevi neparliecinats, kuram dzive nav ipasi laimiga, tapec nespej priecaties par citiem.

Man gan labak patik uzklausit pozitivas zinas no apkartejiem cilvekiem. Nepatik, kad apkart valda negativisms. Man ir viena pazina-negativisma parnemts cilveks, kura visu laiku sudzas par dzivi, cikst, lamajas, apruna citus ta, ka mati celas stavus, runa bez apstajas, bet neieklausas mana sakamaja. Izskatas, ka isti neko mainit negrib sava dzive. Manuprat, vina to nedara apzinati, lai kadu pakaitinatu vai iezelinatu, bet atgadina energetisko vampiru. Reizem, pec sarunam ar vinu jutos tada ka iztuksota, nogurusi un sapoteta ar negativisma devu, ka pati saku uzvesties lidzigi.
Atradu nelielu aprakstu!
“Lunāros” vampīrus var raksturot divos vārdos – īgņas un čīkstētāji. Tie ir cilvēki, kuri ir pastāvīgi neapmierināti ar visu, nepārtraukti sūdzas, gaužas, mīl paraudāt un sagaida no Jums līdzjūtību. Bet par līdzjūtību. Šim vārdam ir vairāki termini - empātija, žēlums, līdzcietība, žēlsirdīgums... Savukārt, runājot par “Lunārā” tipa enerģētiskajiem vampīriem, Jums katru reizi būs jāstājas žēlotāja lomā. Jautājums, vai tas ir nepieciešams konkrētā situācijā un vai paši izprotam, ka ne vienmēr tas nes mums labu. Te vajadzētu parādīt savu raksturu, cik esat garā stipri un emocionāli noturīgi.

Esmu pamatīgi cietusi no tā, ka padalos, uzticos, un piedzīvojusi nodevību no cilvēka , no kura to nekad nebiju gaidījusi, tāpēc es cenšos vairs nevienam neuzticēties, it īpaši vienam cilvēkam.

Vispār varētu saukt sevi par savaldigu.. turu sevi rāmjos arī pat tad kad kāds mani nokaitina.. kaut gan pēdējā laikā esmu pamanījusi,ka varu arī kaut ko pateikt riebīgi mīļu :D

Jo cilvēki ir nelaimīgi un neapmierināti paši ar savu dzīvi - tāpēc nespēj priecāties, acīmredzot, par citiem. Tāpēc jau tādi īsti draugi ir tik maz mums dzīvē, vismaz manā, tie cilvēki, kas saprot, uzklausa gan slikto, GAN labo - jo bēdās jau kaut kā visi vienotāki pat kā priekos. Bet nu nevajag bēdāt arī, ja kāds padomā, ka lielies, jo tu pati zini - tas nebija tā domāts, tā teikts.

Man loti biezi ir taa padaliisanaas ir saistiita ar personiigo dziivi-taadi loti prieciigi notikumi,saistiiti ar naakotni.Loti gribaas padaliities ar kaadu.Liekas visa pasaule priecaajaas kopaa ar tevi,bet biezi juutu ,ka nepriecajaas...biezi dzirdu tekstu-gribeeji palieliities?Un tad man ir taada doma,kaapeec cilveeki grib dzirdeet to slikto un negrib dzirdeet to labo.Iipasi,ja tas labais naacis peec daudzu gadu gaidiisanas...!

Esmu no cilvēkiem, kas vispirms domā un tikai tad runā. Ļoti daudzas lietas mēdzu paturēt pie sevis, bieži vien labāk izvēlos paklusēt, ja nekas labs man nav sakāms.