Ko jus definetu jedzienu "emocionali nepieejams"? Kadel cilveki tadi klust?

Es laikam varu sevi uzskatīt par emocionāli nepieejamu. Komunikācijā esmu ļoti lietišķa, vēsa un atturīga

Man darbs ir ar cilvēkie, daudz draugu,paziņu,radu,koleģu. Nekad nav miera. Brīžam cenšos aizmukt no visiem. :)

Šāds ir man viens pazīstams cilvēks,kura aukstumu bieži vien neizprotu ,jo man lai vai kā kāds pāri nebūtu nodarījis,tāpat esmu diezgan atvērta un jautra-reizēm pat pārāk laba ,jo ceru, ka visi jau nav vienādi nodevēji.Savukārt mani tai pat laikā arī šāda noslēgtība pievelk ,jo ir kas mani piebremzē un es nolaižos uz zemes ,jo bieži vien esmu nemiera gariņš,kā arī ir interesanti skatīties ,kā cilvēks tomēr ar laiku paliek atvērtāks :)

Cilvēki tādi paliek, tad kad kāds ir naturāli pačakarējis smadzenes iepriekšējās attiecībās. Tad nu paliek bauda tikai no tā fiziskā un no emocionālā ir vienkārši bail vai arī tas 2. cilvēks nesaista ārpus gultas.

Nav vīriešu, kas negribētu.. ir sievietes uz kurām vienkārši nestāv.

Stulbs joks, pats zinu. :)

Es esmu taada emocionaali nepieejama - esmu viilusies dziivee - gan viirieshos, gana rii dazhaas "jaukaas" draudzenees. Taa kaa man vsp negribas ielaist sava dziivee jebkaadus sveshiniekus. Dodu priekshroku vienatnei, jo pati sevi nepiechakareeshu un nesaapinaashu. Maacos iztikt bez draudzeneem un bez viirieshiem. Tas pirmais ir daudz vieglaak - dazhreiz jau tomeer sanaak iemiileeties - protams, ka neveiksmiigi. :)

Ka tik tev pašam tāds nenoderētu!

Ne poņal.

Nja...ta vien liekas, ka pirmkart butu jasak ar pasapzinas celsanu, bet to ir vieglak teikt, neka izdarit, bet ne neiespejami. :D

Kas te notiek?
Tā vien prasās turpinājums:
Psihoterapeits K. Vārpiņš pieņem no pirmdienas līdz piekddienai no plkst. 9.00 līdz ...

Ka tik tev pašam tāds nenoderētu! :D

Kas te notiek?
Tā vien prasās turpinājums:
Psihoterapeits K. Vārpiņš pieņem no pirmdienas līdz piekddienai no plkst. 9.00 līdz ...

Nū par sevi es varu teikt tā, ka laika gaitā, attīstoties dažādiem notikumiem var teikt, ka esmu kļuvusi emocionāli deformēta. Un šī emocionālā nepieejamība arī izpaužas tāda kā automātiskā pašaisardzība, t.i vēsa attieksme, noslēgšanās sevī, attālināšanās, izvairīšanās un visas tās rakstura iezīmes, kuras te augstāk minētas.. Kaut, kā jau te minēja tas, ko ārēji dodu citiem, ir pavisam pretējos, ko vēlos iekšēji. Bet nesanāk...

Labi, bet, ka lai izraujas sis barjeras un uzticas? Es domaju, ka cilveks tapat vien so barjeru necel kops dzimsanas, bet tas notiek del visas tas bagazas, kas sakrajas dzives laika.

Vai tas ka kāda netēlo ledus karalieni viņai automātiski uzliek kaut kādus pienākumus ar kādu tikties/dzīvot kopā/gulēt? Pašām būs lielāka piekrišana un lielāka iespēja izvēlēties. Nu ja kāds nepārprotami tuvojas nelec uzreiz ar viņu gultā - pavēro ilgāk.

Es vispar agra berniba izjutu mates tukumu. Gandriz visu bernibu biju augusi ar vecvecakiem, bet velak parvacos pie teva. Varbut tapec man sanaca ielaist dzive emocionali nepieejamus cilvekus, jo zemapzina tas atgadinaja berniba piedzivoto. Bet tagad pati sevi redzu ka diezgan nepieejamu.

Iespējams, ka tas tā ir. Kā nekā cilvēks ir tendēts izvēlēties to, pie kā ir pieradis, jo tā ir drošāk, bet ja ir liels gribas spēks, to var noteikti mainīt. Iespējams, ka tava emocionālā noslēgtība ir tikai aizsardzības reakcija pret tiem sev tuvajiem cilvēkiem, no kuriem neizjūti emocionālu siltumu.

Emocionāli atvērts cilvēks ne vienmēr visiem daudz stāstīs par sevi, bet viņa klātbūt nē būs patīkami atrasties, jo jutīsi, ka viņš tevi grib savā tuvumā, grib ar tevi kontaktēties, tu viņam patīc. Viņš pat var nebūt no pļāpīgajiem, bet būs kaut kas, kas pievelk.

+++ Es domaju, ta varetu but. Emocionali atverts izstaros pozitivu energiju. Bet emocionali nepieejami cilveki daudziem var radit iedomigu un narcisa iespaidu, kaut patiesiba ir iekseji jutigs. Es vispar agra berniba izjutu mates tukumu. Gandriz visu bernibu biju augusi ar vecvecakiem, bet velak parvacos pie teva. Varbut tapec man sanaca ielaist dzive emocionali nepieejamus cilvekus, jo zemapzina tas atgadinaja berniba piedzivoto. Bet tagad pati sevi redzu ka diezgan nepieejamu.

Mana uzticība citiem ir tik ļoti sadragāta, ka nevaru vairs tik vnk un naivi kādam uzticēties. Tas ļoti traucē šobrīd veidot arī attiecības. Sākumā novērošu no malas, izanalizēšu un tikai tad sākšu domāt, vai laist to cilvēku sev klāt, vai ne. Diemžēl ir arī reizes, kad mana izvēle ir nepareiza. Daudzi var nodomāt, ka esmu jocīga, nekomunikabla, bet neviens jau neiedomāsies, ka esmu vnk ļoti sāpināta un man ir tiešām grūti, ļoti grūti kādam no jauna uzticēties.

Ir nācies saskarties ar tāda paša tipa vīrieti. Atbildot uz Tavu jaut. un balstoties uz savu pieredzi ar šo vīrieti, varu teikt, ka viņam traucē veidot jaunas attiecības un atkal no jauna uzticēties, iepriekšējās neizdevušās attiecības. Kā viņš pats man teica, ka viņš nevar pārkāpt to mūri, ko laika gaitā ir uzcēlis, jo tiklīdz kā tas izdodas, kāds atkal iedi*š dvēselē. Lai arī abi esam šāda tipa cilvēki, tomēr mūsu ceļi nekrustojās, jo viņš nespēja uzticēties man, lai gan komplimenti, uzmanība, viss jaukais un mīļais tika izrādīts, bet neticēja tam, ka nesāpīnāšu viņu un nepametīšu vienā jaukā dienā, kā to izdarīja iepriekšējā meitene. Diemžēl arī es katrā viņa vārdā, darbībā vizualizēju ainu, ka viņš tikai grib par mani paņirgāties.

Ko es esmu novērojusi sevī.. citi cilvēki atraisās, kad ir nedaudz iedzēruši, bet man nelīdz pat tas. Es varu piedzerties, bet atvērties, tā patiešām atvērties, un paradīt kāda esmu, es nevaru. Vienmēr sevi ierobežoju, piedomāju ko runāju, kā otrs cilveks varētu justies pēc maniem vārdiem.

gan jau kaut kada trauma virietim, tapec tads. varbut audzinasana gimene.

emoc. nepieejams ir tads, kurs savas emocijas tur sevi.

Es gan teiktu, ka emocionāli nepieejams cilvēks ir vairāk tāds, kurš izturas noraidoši, ir pārāk aizņemts ar sevi, kā rezultātā minimāli reaģē uz apkārtējiem cilvēkiem. Emocionāli atvērts cilvēks ne vienmēr visiem daudz stāstīs par sevi, bet viņa klātbūt nē būs patīkami atrasties, jo jutīsi, ka viņš tevi grib savā tuvumā, grib ar tevi kontaktēties, tu viņam patīc. Viņš pat var nebūt no pļāpīgajiem, bet būs kaut kas, kas pievelk.
Pati esmu bijusi emocionāli nepieejama citiem skolas laikā, kad klasesbiedri ļoti nodarīja pāri. Vienkārši noslēdzos un nekontaktējos ar viņiem. Jocīgi, bet tagad tikai ar reto pārmiju kādu vārdu. Tolaik iemācījos ļoti labi novērtēt cilvēkus, kuru laist klāt un kuru nē. It kā esmu viņiem piedevusi, bet tāpat tas vēl nav aizmirsies un kaut kur dziļi iekšā sēž.

Es esmu diezgan emocionāli nepieejama, atvērties varu ļoti nedaudziem cilvēkiem. Šķiet, ka tāda paliku pēc tam, kad nācās piedzīvot vairāku tuvu cilvēku nodevību, kaut gan arī bērnībā ģimenē attiecības nebija nekādas emocionāli tuvās, varbūt neesmu to iemācījusies.
Tas nenozīmē, ka neesmu pietiekami komunikabla, es vienkārši nerunāju par sevi. Varu runāt par citām tēmām, tiklīdz sarunu biedrs sāk prasīt ko vairāk par mani, tā ''aizeju ciet". Gribu to mainīt, bet pagaidām nesanāk.

*no sis barjeras

Pašas uzceļat barjeras kalna lielumā un pēc tam brīnaties kāpēc attiecības nevarat nodibinat. It kā ja pret apkārtējiem normāli izturēsies tad no viņiem varētu stāvoklī palikt.

Labi, bet, ka lai izraujas sis barjeras un uzticas? Es domaju, ka cilveks tapat vien so barjeru necel kops dzimsanas, bet tas notiek del visas tas bagazas, kas sakrajas dzives laika. Cilveks paliek par sevi neparliecinats. Law, es ari sarunas ipasi daudz nestastu par savu personigo dzivi, jo ir bijis ta, ka par manim velak tiek izgudrotas neptatiesas baumas un izpausta informacija tiek izmantota pret mani. Bet tas, ka visu laiku uzdod pretjautajumus un nevar pateikt pat parastas lietas par sevi gan neliekas normali.

Esmu emocionāli nepieejama, tas tāpēc, ka mani ļoti sāpināja un no tā laika, es vnk nespēju pielaist kādu klāt, pat gribot nevaru... Lai gan... Es tomēr esmu mierā ar to, jo vismaz zinu, ka mani vairāk tā nespēs sāpināt.